Šogad straujā mazumtirdzniecības izaugsme liecina, ka Latvijas iedzīvotāji iepērkas aizvien intensīvāk un veikalos atstāj arvien vairāk naudas, tomēr ražotāju un tirgotāju attiecības neuzlabojas. Strīdu krustugunīs nonācis arī Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātais Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojekts, ko šopavasar konceptuāli atbalstīja Saeimā.
Atkarīgi no tirgotājiem
«Ražotājs nevar kritizēt tirgotājus, it īpaši lielveikalus, jo gandrīz simtprocentīgi ir atkarīgs no lielveikaliem. Ražotājiem jāievēro tāda politika, kādu nosaka lielveikali. Izvēles nav,» situāciju raksturo Bauskas novada uzņēmējs, pārtikas produktu ražošanas uzņēmuma Kronis valdes loceklis un līdzīpašnieks Aivars Svarenieks, piebilstot, ka viņam ir «sadarbības pieredze praktiski ar visiem Latvijā izplatītajiem lielveikalu tīkliem».
Atbildot uz jautājumu, kā uzņēmējs vērtē darbu, ko tirgotāji iegulda produkcijas pārdošanā, A. Svarenieks ir kategorisks: «Tirgotāji vispār nekādu darbu neiegulda, tikai atļauj izvietot produkciju veikalu plauktos. Turpmākais darbs jādara ražotājiem pašiem - nepārtraukti jāatrod veidi, kā pircējiem piedāvāt preces.»
Savukārt Saeimas deputāts Jānis Ozoliņš (Vienotība), kura vadītajā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā analizēts Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojekts, vērtējot apgalvojumu, ka ražotājiem jāpielāgojas tirgotāju nosacījumiem, bilst: «Veikali ir tik lieli, cik ir, pirktspēja iedzīvotājiem ir tik liela, cik ir. Tā kā preču ir vairāk nekā vietas veikalā, konkurences moments pastāv.»
Ražotāju pieredze sadarbībā ar tirgotājiem ir atšķirīga, diplomātiski bilst Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) vadītāja Ināra Šure un skaidro: «Nevar teikt, ka vienmēr ar sadarbību esam apmierināti, bet nav tā, ka visiem ražotājiem sadarbībā ar tirgotājiem ir problēmas.» Vairāki ražotāji jau iepriekš Dienai atzinuši, ka viņiem jāpieņem tirgotāju diktētie noteikumi, bet tā kā paši veidot veikalus un darboties tirdzniecības biznesā neplāno, tad ar situāciju vienkārši samierinās.
Piecenojumi - ļoti atšķirīgi
Ražotāju neapmierinātība saistīta arī ar to, ka piecenojumi, kādus tirgotāji uzliek viņu produkcijai, vērtējami kā netaisnīgi un pārāk augsti. «Ir preces, kuru piecenojums iebildumus neizraisa, bet ir kategorijas, ar kuru uzcenojumu LPUF biedri nav apmierināti,» atzīst I. Šure.
Atšķirīgo piecenojumu esamību apstiprina arī lielveikalu tīkla Maxima Latvija pārstāvis Jānis Beseris, norādot, ka veikalos nopērkami pārtikas produkti, kuriem piecenojums «ir 0%, kā arī tādi, kam tas vidēji ir 15-20%». Atšķirīgo piecenojumu, pēc Maxima Latvija pārstāvja teiktā, nosaka «konkurences apstākļi, mainīgā tirgus situācija un pircēju paradumi». Vienotu piecenojuma politiku izstrādāt būtu sarežģīti, jo produktu gala cenu, tostarp piecenojumu, nosaka «produkta specifika, ražošana, izejvielu un loģistikas izmaksas, piegādātie apjomi, akcijas piedāvājumi un citi faktori», izklāsta J. Beseris.
Savukārt Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) prezidents Henriks Danusēvičs uzskata, ka galvenā problēma ir «piecenojuma atšķirība precēm vidējo un globālo tirdzniecības tīklu veikalos». LTA esot vērsusies ar lūgumu Konkurences padomē (KP), «lai padome to izvērtē, bet šobrīd KP tā nav prioritāte».
KP pārstāve Inita Kabanova gan norāda, ka padome pārbauda, vai cenas nav veidojušās «aizliegtu vienošanos vai dominējošā stāvokļa rezultātā, kā arī, vai tās neietekmē nepamatoti šķēršļi brīvai konkurencei». Ja pārkāpumu nav, tad vistiešāk ietekmēt lielveikalu piemēroto piecenojumu lielumu var patērētāji, izvēloties - pirkt vai nepirkt konkrēto preci, un ja pirkt, tad kur, uzskata I. Kabanova.
Ražotāju apgalvojumu, ka piecenojumi ir pārāk augsti, H. Danusēvičs kategoriski noraida: «Ir valstis, kurās piecenojumi ir lielāki nekā Latvijā, jo mūsu valstī iedzīvotājiem ir zema pirktspēja un līdz ar to piecenojumi arī ir zemi. Eiro ieviešana tirgotājiem radīja papildizmaksas. Videokameru uzstādīšana prasa papildizmaksas. Tirgotāji pat nevar uzlikt tik lielu piecenojumu, lai segtu visas šīs izmaksas. Ja tirgotājs nopelna mazāk par vidējo algu tautsaimniecībā, tad nolemj biznesam atmest ar roku un iet strādāt algotu darbu.»
Valsts neatbalstot vietējos
Ražotāju bažas par netaisnīgu, pārāk augstu piecenojumu, visticamāk, nekliedēs arī Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumprojekts, kas turklāt izpelnījies arī asu tirgotāju kritiku. «Likumprojekts vērsts uz to, lai iznīdētu mazos un vidējos tirgotājus, bet nerisina pamatproblēmu - attiecības starp vietējiem uzņēmējiem un globālajiem tīkliem. Valsts grib panākt, lai Latvijā tirgotu vien importu un to pārdotu tikai ārvalstu uzņēmumi,» uzskata LTA prezidents.
Valstij nav jāiejaucas ražotāja un tirgotāja attiecībās, jo tā ir divu juridisku personu sadarbība, kuru veidojot divi uzņēmumi savstarpēji vienojas par sadarbības noteikumiem, uzskata J. Ozoliņš. Arī Ekonomikas ministrija uzsver, ka nav iespējams normatīvajos aktos regulēt cenas plaša patēriņa precēm, jo tas «neatbilstu konkurences tiesību pamatprincipam - ikvienam tirgus dalībniekam patstāvīgi jānosaka saimnieciskās darbības politika».
Lai valstiskā mērogā uzlabotos situācija tirdzniecībā un lai mazinātos ražotāju un tirgotāju konflikti, Ekonomikas ministrijā beidzot vajadzīgi darbinieki, kuru prioritāte būtu tieši tirdzniecības nozare, uzskata H. Danusēvičs.