Veselības nozarē tam ir priekšnoteikumi ministra personības dēļ (ar profesionālajām kliķēm samērā maz saistīts, labā nozīmē cietpauris), tomēr ir divi riski. Pirmais: Guntis Belēvičs «atver» vienlaicīgi pārāk daudz frontes līniju un salūst. Otrais: pārējie ministri, liekot cerības uz minētajām rakstura īpašībām, neatbalsta ministru ar kaut cik jēdzīgu finansējuma palielināšanu nozarei, un bez naudas pat visdrosmīgākais un saprātīgākais nozares politiskais vadītājs iestrēgs smiltīs.
Izglītība - turpināsies muļļāšanās. Nevis tāpēc, ka Mārītei Seilei trūktu izpratnes, bet tāpēc, ka ministre, šķiet, nav gatava konfliktēt ar pārvaldāmās sfēras interešu grupām, savukārt bez izplūkšanās ielaistā situācija izglītībā un zinātnē nav uzlabojama.
Tieslietas - ļoti grūti prognozēt. Dzintars Rasnačs ir inteliģents un tematiku zinošs politiķis, tajā pašā laikā tik ilgi jau politikā, ka varētu būt stagnācijas, kas pieklājīgi tiek saukta par «izsvērtiem lēmumiem», risks.
Uzņēmējdarbības vides regulējums (nodokļi utt.) - ir priekšnoteikumi kaut vai tāpēc, ka tradicionāli spēles noteikumus diktējošajai Finanšu ministrijai nu pretī ir pilnvērtīgs pretinieks Danas Reiznieces-Ozolas personā, turklāt liekas, ka viņas un Jāņa Reira piederība dažādām partijām nebūtu šķērslis.
Lielākais risks reformu (ne)veikšanai kopumā ir tāds, ka ministri un ministrijas pusgadu uzskatīs, ka primārais ir sēdēt dažādās ar Latvijas prezidentūru saistītās sanāksmēs, darba grupās un citās muldētavās («Latvijas reputācijas jautājums!»), pašu valstij nepieciešamos darbus atliekot uz 2015. gada otro pusi. Un tad būs jāsāk veidot 2016. gada budžetu, kārtējo reizi pukstot par «ūdens liešanu caurā mucā».