Jau pēc pirmā insulta Andris sācis interesēties par Minskā ražotajiem trīsriteņiem. Taču, kad otrais insults spēcīgi skāra vienu ķermeņa pusi - roku un kāju -, jau radās akūta vajadzība pēc trīsriteņa, jo pārvietoties ar divriteni vairs nebija iespējams. Tā nu pirmie trīsriteņi tapa paša spēkiem, palīdzību to izgatavošanā lūdzot domubiedriem. Rezultāts tika pamanīts - pirms vairākiem gadiem Andris piedalījās televīzijas spēlē Firmas noslēpums, kurā viņa ideja par trīsriteņiem pieaugušajiem ieguva godpilno otro vietu.
«Tālākā darbībā atradu puišus, kuri izgatavoja trīsriteņus, bet pats kļuvu par konsultantu cilvēkiem ar līdzīgām problēmām kā man, kā arī veciem cilvēkiem un invalīdiem, jo braukšana ar trīsriteni nemaz nav tik vienkārša - iemācīties to nebūt nav tik viegli. Patiesību sakot, tiem, kuri agrāk nav braukuši ar divriteni, iemācīties braukt ar trīsriteni ir krietni vieglāk nekā tiem, kuri iepriekš jau bijuši riteņbraucēji, jo atšķiras stūrēšanas sistēma - ķermeņa sasvēršanās vadībā neiesaistās.»
Andris stāsta, ka pirms trim gadiem bijis pirmais no Latvijas, kurš piedalījies paraolimpiskajās velosacensībās Itālijā. «Izgatavojām speciālu sporta trīsriteni, tomēr secināju, ka manu ar citiem nebija pat ko salīdzināt - konkurentu trīsriteņu aptuvenā cena bija 30 000 eiro...» Taču tieši ar šo sevis radīto trīsriteni Andris pieveicis Vienības velobraucienu Siguldā. Savukārt ar pēdējo izgatavoto trīsriteni, kurš izveidots braukšanai pusguļus, bez problēmām iespējams nobraukt pat 60 km dienā.
Parasti trīsriteņa izgatavošanā par pamatu tiek ņemts rūpnieciski izgatavots divritenis, attiecīgi pārveidojot tā aizmugurējo daļu. Andris stāsta, ka bijuši gadījumi, kad par trīsriteņiem pārveidoti arī lietotāju iemīļoti divriteņi, kad vecuma vai veselības problēmu dēļ ar tiem vairs nav bijis iespējams pārvietoties.
Atsauksmes par trīsriteņiem esot pozitīvas - neviens velosipēds neesot atdots atpakaļ.
Kopumā izgatavoto trīsriteņu skaitu Andris gan nevar nosaukt, taču pirmajos gados to bijis ap 60 riteņiem gadā, arī tagad teju katru dienu atskan kāda interesenta zvans ar jautājumiem par trīsriteņiem. Iegādāties šāda tipa braucamos nu iespējams arī pie citiem ražotājiem, tādi pieejami arī sporta preču veikalos. Lielāka pircēju aktivitāte manāma pat ne Rīgā, bet reģionos, visaktīvāk - Dobeles novadā. Tuvākajā laikā ir iecere pārvērst trīsriteņu ražošanas biznesu par sociālo uzņēmumu, ko jau atbalsta kāda pašvaldība, diemžēl ne Rīga. Vēl interesanti - visvairāk trīsriteņu pārdots pensionētām dāmām. Sadarbībā ar organizāciju Pestīšanas armija tapuši arī daži bērnu trīsriteņi.
Vēl Andris stāsta, ka vecākais kungs, kurš ļoti apņēmīgi vēlējies braukt ar velosipēdu, bijis 92 gadus vecs. Pēc diviem treniņmēģinājumiem lēmums par tā iegādi tika pieņemts, un nu aktīvais pensionārs pārvietojas ar trīsriteni.
Par Rīgā esošajām galvenajām velobraucēju grūtībām - augstajām apmalēm - Andris izsakās šādi: «Zinot savas problēmas, es ļoti rūpīgi plānoju maršrutu. Esmu sūtījis kartes no problēmvietām uz Rīgas domes Satiksmes departamentu, un visās vietās maršrutos, kurus esmu atkārtoti braucis, nepilnības tiešām ir novērstas un pārvietošanās vairs nav tik apgrūtināta. Atsaucīgi!»
Pārvietojoties ar trīsriteni, grūtības rada arī dzelzceļa pārbrauktuves, pārāk šauri velobraucēju celiņi (trīsritenis ir krietni platāks par divriteni), nekvalitatīvas velonovietnes jeb tā dēvētie šķīvju žāvētāji. Sarežģījumus mēdz sagādāt arī stāvas uzbrauktuves, īpaši ņemot vērā, ka trīsriteņu vadītāji pārsvarā ir gados vecāki cilvēki un invalīdi, kuru fiziskās iespējas vairs nav tik lielas. Rīgā liela problēma esot arī šaurās kāpņu telpu durvis. Turklāt, tā kā trīsritenis ir samērā smags (vidēji 25 kg), tā turēšana daudzdzīvokļu mājās ir krietni vien apgrūtināta. Diemžēl arī bruģētā Vecrīga rada problēmas, braucot ar trīsriteni. Šie faktori tad arī varētu būt iemesls, kāpēc Rīgas ielās nav sastopams teju neviens trīsriteņa braucējs. Protams, izņemot apņēmīgo Andri.