Lai kur un lai kā ritēja viņa dienas un darba gaitas, rūpes par ģimenes mīluļiem bija pirmajā vietā. Reiz darbalaikā brālis, kurš turpat piecdesmit gadu strādāja par šoferi, sabrauca uz ceļa stirniņu. Viņš to pārdzīvoja gadiem. Brālis nekad pēc maltītes neizmeta kauliņus, nesa uz autobusa parku sargsunīšiem. Viņš nebaidījās no nikniem un lieliem suņiem, droši gāja klāt, un nekad neviens viņu nesakoda. Vēlāk pensijas gados brālis strādāja par sargu, un tur viņam pieklīda Gabe. Kaķenei bija saimniece, bet Gabe vienmēr nāca pie brāļa. Kad sarga vietu likvidēja un sarga būdu aizveda prom, brālis Gabi atveda mājās, jo saimniece no tās atteicās. Aukstajā gadalaikā brālis baroja zīlītes, baložus, savs kumoss tika arī vārnām un citiem putniem. Tāds viņš bija - ārēji skarbs un neiecietīgs, bet atvērts pret brāļiem mazākajiem. Aizbraucot uz laukiem, viņa pēdējie vārdi bija - iedodiet ūdeni Čapītei, viņa taču no ceļa. Tuvinieku sāpes pierims, bet dzīvniekam neviens nevar iestāstīt, ka saimnieks aizgājis uz neatgriešanos. Viņas ieklausās piebraucošo mašīnu troksnī un soļos uz kāpnēm. Abas gaida saimnieku un gaidīs, kamēr dzīvos. Tā ir uzticības smagā nasta.
Uzticības smagā nasta
Pirms mēneša mūžībā aizgāja brālis. Sirds sāpēs ilgi. Brāļa
sieva pārgāja atraitnes kārtā, un bez saimnieka palika divi brāļa
mīluļi - savulaik paņemtā sunīte bezpajumtniecīte Čapiņa un kaķene
Gabe. Laikam kāds pa kluso mums, četriem bērniem, pūriņā bija
ielicis mīlestību uz dzīvniekiem, bet vecākajam brālim tā bija
īpaša.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.