Pēc labējo partiju sakāves Rīgas pašvaldības vēlēšanās kārtējo reizi izskan dziļdomīgi atzinumi par šo partiju spēku «konsolidācijas» nepieciešamību. Un kārtējo reizi šie paziņojumi izraisa skepsi - turklāt ne tikai tāpēc, ka dzirdami jau gadiem ilgi. Šaubu pamatā ir vairāki apsvērumi.
Pirmkārt, pat nelielajām Latvijas partijām raksturīgi iekšēji grupējumi, kas mudina vispirms tikt galā ar «konsolidāciju» savu partiju iekšpusē. Lai kā arī būtu, grupas vienā partijā ar atšķirīgu «izcelsmi» un izpratni šīs partijas tuvināšanos citai objektīvi apgrūtina vēl vairāk.
Otrkārt, nav skaidrs, kas būtu daudz piesauktās konsolidācijas pamatā. Ciniskāk noskaņotiem vēlētājiem atbilde skaidra - vieno bailes no varas zaudēšanas. Tā mēdz būt, tomēr mēģināsim uztaustīt kaut ko ne tik piezemētu. Visvienkāršāk un parocīgāk, protams, ir vienoties «pret» kaut ko. Pieņemsim, ka labējās partijas mēģina vienoties «pret» Krievijas t. s. mīkstās varas pieaugumu. Lai gan šāds pieaugums nav histērisku politiķu izdomājums un tas patiesi neko labu Latvijai nesola, jārēķinās, ka vēlētājiem šī tēma var nešķist būtiska, salīdzinot ar dzīves līmeņa un sociālā taisnīguma tematiku. Turklāt šo «ģeopolitisko» tematiku sabiedrībai, kas maz interesējas par ārpolitiku (tas nav pārmetums), ir grūti izklāstīt, neķeroties pie personālijām politisko konkurentu nometnē vai simboliem (piemiņas dienas utt.). Savukārt vēlētājam ieskaidrot, ka politisko pretinieku «teksti» ir ne tikai kaitinoši, bet arī draud ar reālām sekām, nav viegli.
Tomēr vēl grūtāk, šķiet, labējām partijām būtu vienoties «par» kaut ko, jo šādi mēģinājumi draud ar tukšu retoriku. «Par pārtikušu, konkurētspējīgu, izglītotu utt. Latviju»? Bet kurš tad ir «pret» (vismaz vārdos)? Rezultātā kopējā platforma kārtējo reizi pārvērstos par visu iespējamo labo lietu uzskaitījumu, kas kaitinātu konkrētību gaidošo vēlētāju un vienlaicīgi nebūtu saprotama atšķirības no konkurentiem zīme.
Tādēļ, iespējams, labējām partijām pareizāk būtu beigt žākstīties ap «spēku konsolidācijas» tēmu, toties gādāt, lai pilsoņiem vispār būtu lielāka interese piedalīties vēlēšanās. Kāda jēga «konsolidēties», ja vēlētāji arvien biežāk ignorē partijas vispār - tā teikt, katru par sevi un visas kopā. Savukārt, lai palielinātu vēlētāju aktivitāti, būtu jāizdara divas lietas. Pirmkārt, solītais jāpilda - tas nu būtu visiem skaidrs. Otrkārt, partijām precīzāk jāsaprot, kas ir to vēlētājs, nevis jāmēģina kaut ko tīkamu pateikt gandrīz vai visiem. Treškārt, kad partija x beidz svaidīties papildu balsu meklējumos, tai jāveido precīzāks piedāvājums tieši saviem vēlētājiem. Atcerēsimies tos daudzos skumjos secinājumus pirms vēlēšanām «nav jau par ko balsot». Savu lomu te spēlēja sarakstu līderu personības, bet ne mazāku arī tas, ka partiju programmas faktiski ne ar ko neatšķīrās. Pašvaldības gadījumā tas vēl ir saprotami, bet, ja runa ir par nākamo vēlēšanu ciklu nākamgad, šāds ķīselis nederēs. Arī tāpēc, ka īsti vairs nederēs vispārīgie, tomēr vairumam saprotamie saukļi par «ceļu uz eiro», «ekonomikas stabilizāciju» utt. Tātad novēlējums partijām būtu vairāk strādāt pašām savu pagalmu sakopšanā, mazāk fantazēt par to, kā pievilināt uz talku kaimiņus.