Latvijas ekonomikai ļoti pietrūkst investīciju. Vai bankas var palīdzēt tām ieplūst ekonomikā, aktīvāk kreditējot uzņēmumus?
A. F. Šādas diskusijas ir raksturīgas ne tikai Latvijai, bet arī Zviedrijai un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Turklāt uzņēmumu kreditēšanas līmenis no pieprasījumu viedokļa nav īpaši augsts, neraugoties uz zemajām procentu likmēm. Aktīvs investīciju pieplūdums dalībvalstu ekonomikās nav vērojams. Tajā pašā laikā SEB banka Zviedrijā ir vienīgā, kurai pieaug uzņēmumu kreditēšanas apjoms.
I. T. Arī Latvijā mūsu bankai šā gada pirmajos piecos mēnešos ir vērojams uzņēmumiem izsniegto kredītu skaita pieaugums, mēs esam līderi uzņēmumu finansēšanā.
A. F. Tomēr es gribu uzsvērt, ka pieprasījums pēc kredītiem no uzņēmumu puses ir pārsteidzoši zems, ņemot vērā esošās procentu likmes. Protams, uzņēmumiem lielākais izaicinājums ir iegūt starta kapitālu, jo bankas neaizdod tā saukto riska kapitālu. Lai to iegūtu, uzņēmumiem jāvēršas pie riska kapitāla piedāvātājiem.
Taču daudzi jau aktīvi strādājoši uzņēmumi, kuri vēlas attīstīt un paplašināt darbību, bilst, ka liels šķērslis kredīta saņemšanai ir bankas prasītās ķīlas.
A. F. Ir jāsaprot, ka banku kapitalizācijas augsto prasību dēļ bankām aizdevumu izsniegšana izmaksā ļoti dārgi, un ķīlas gadījumā, kas ir būtisks nodrošinājums, bankas var piedāvāt aizdevumu ar zemākām procentu likmēm. Turklāt ķīla padara aizdevumu izsniegšanu bankai drošāku. Tomēr joprojām, izvērtējot kredītu izsniegšanu, uzņēmuma nodrošinātā naudas plūsma nākotnē būs būtiskāko kritēriju grozā. Mēs vēlamies un labprāt arī izsniedzam kredītus uzņēmumiem, to vidū arī maziem un vidējiem uzņēmumiem. Taču bankas, protams, ir piesardzīgas un nodala tā saukto apgrozāmo līdzekļu finansēšanu no riska kapitāla, kuru tās neizsniedz.
Par mājokļu kredītiem. Daudziem jauniem cilvēkiem teju nepārvarams šķērslis ir pirmā iemaksa. Vai neapsverat iespēju atteikties no prasības par pirmo iemaksu?
A. F. Zviedrijā pirmā iemaksa ir ap 17% no hipotekārā kredīta summas, un tā ir normāla prasība, kredītņēmējiem arī ir jādod savs līdzmaksājums. No vienas puses, tas var būt apgrūtinājums jaunai ģimenei, kura vēlas iegādāties savu pirmo mājokli, taču, no otras puses, ir jāveicina uzkrājumu veidošanas kultūra. Aizņemties visu summu simtprocentīgi nav labākais risinājums, jo tad jums nav bufera iespējamam krīzes brīdim.
I. T. Manuprāt, Latvijā ļoti veiksmīgs risinājums ir valsts atbalsta programma jaunajām ģimenēm, kur valsts garantē pirmo iemaksu līdz pat 10%. Mūsu bankā gandrīz 50% hipotekāro kredītu jaunām ģimenēm mēs izsniedzam tieši šīs programmas ietvaros. Tomēr, runājot par līdzmaksājumu, jāuzsver, ka tā ir mūsu regulatora - Finanšu un kapitāla tirgus komisijas - prasība.
Saskaņā ar ECB datiem Latvijā ir vienas no augstākajām likmēm patēriņa kredītiem Eiropas Savienībā. Tās ir arī būtiski augstākas nekā Lietuvā un Igaunijā. Kāpēc tā, un kādi faktori to ietekmē?
I. T. Iemesli ir meklējami mūsu ekonomikā. Latvijā bija viena no dziļākajām krīzēm un ilgstošs atjaunošanās process. Nosakot procentu likmes, bankas ņem vērā arī vēsturiski nosacītos riskus, ka aizdevums varētu netikt atmaksāts. Kredītu neatmaksāšanas risks mūsu valstī vēl joprojām ir augsts, tāpēc arī mēs saviem kredītiem nosakām augstāku cenu nekā tā ir Lietuvā un Igaunijā. Jāpiebilst, ka kredītu cenas ietekmē arī ēnu ekonomikas lielais īpatsvars.
ECB ir noteikusi negatīvas likmes banku depozītiem, ja tie pārsniedz ECB noteikto apjomu. Kā jūs vērtējat šo ECB politiku, un vai tā Latvijā sasniegs savu mērķi - kreditēšanas pieaugumu?
A. F. Bankām liels izaicinājums ir sadzīvot ar negatīvām procentu likmēm depozītiem ECB. Tas, ko mēs redzam, ir - inflācija nepieaug, investīcijas neieplūst. Cilvēki aizņemas ļoti piesardzīgi un raugās uz valdības un ECB izteiktajām prognozēm par ekonomikas attīstību. Vērojama tendence drīzāk līdzekļus uzkrāt, pieturēt nekā tērēt vai investēt. Tā ka ECB politika tik ilgi turēt negatīvas procentu likmes depozītiem ir ļoti liels izaicinājums. Aktuāls ir jautājums, ko mēs darīsim, ja ekonomika tomēr nesāks augt.
Vairāki eksperti izteikušies, ka ECB īstenotā politika var derēt tādām valstīm kā Spānija un Portugāle, taču šaubās par tās piemērotību Latvijai. Pašlaik ECB turas pie principa - viens modelis der visiem.
A. F. Tā ir zināma problēma. Lai gan ir vienota valūta - eiro, tomēr valstis ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Latvijā mēs redzam ekonomikas izaugsmi, taču citās valstīs tādas nav. Tāpēc Latvijas bankām ECB īstenotā politika ir daudz lielāks izaicinājums nekā, piemēram, Vācijai, jo ir lielāks risks atkal izveidot jaunu kredītburbuli. Tāpēc arī šejienes bankas ir piesardzīgas savā kreditēšanas politikā, jo nevēlas izveidot jaunu burbuli un atkārtot pagātnes kļūdas.
Kādas konsekvences bankām rada negatīvās depozīta likmes un zemais kreditēšanas apjoms?
A. F. Piemēram, Zviedrijā mēs saviem klientiem par depozītiem piedāvājam nulles procentu likmi, kas bankai, protams, dārgi izmaksā, jo mēs par depozītiem ECB maksājam 0,4% vai pat 0,5%. ECB vēlas, lai cilvēki par depozītiem maksā, tādējādi mudinot tos naudu tērēt. Taču mēs, bankas, zinām, cik grūti ir noteikt maksu par uzkrājumiem privātpersonām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs to nedarām un nosakām nulles likmi. Komercbankas ir kā buferis starp ECB un klientiem. Cita lieta, ka par depozītiem mums pie noteiktiem apstākļiem un nosacījumiem nāksies prasīt maksu no lielajām korporācijām, taču tas netiks attiecināts uz privātpersonām, uz maziem un vidējiem uzņēmumiem.
Liela daļa cilvēku nelabprāt piedalās trešajā pensiju līmenī - privātajos pensiju fondos, jo baidās no ekonomikas svārstībām - krīzēm un inflācijas. Kāda būtu jūsu atbilde viņiem?
A. F. Uzkrājumu ienesīgums lielā mērā atkarīgs no tā, cik daudz līdzekļu jūs ieguldāt vērtspapīros un cik - akcijās, kā jūs sadalāt šos ieguldījumu veidus. Vislabākais ir izmantot tos abus saprātīgās proporcijās. Es ieteiktu cilvēkiem vērsties savā bankā, minēt savu vecumu un darba algu un apspriesties, kāda būs pensija un cik un kā vajadzētu uzkrāt. Cilvēkiem svarīgākais, lai viņu uzkrājumi būtu droši un nebūtu mīnusos. Domāju, ka bankas to spēj nodrošināt, lai gan pašreizējās depozītu likmes ir zemas.
I. T. Jāpiebilst, ka naudas uzkrāšanas kultūra mūsu valstī pagaidām vēl ir ļoti neattīstīta. Jāapzinās, ka šodien strādājošie cilvēki vecumdienās no valsts pensijā saņems ap 30% no savas darba algas. Tāpēc tik svarīgi ir privātie uzkrājumi. Labā ziņā ir tā, ka mums ir pensiju fondi, kas savu darbību organizē ilgtermiņā, un, neraugoties uz visām krīzēm, to vidējais ienesīgums gadā ir 5%, kas ir gana augsts.
Latvijā bankām jāziņo par visiem aizdomīgajiem darījumiem. Tajā pašā laikā atsevišķas organizācijas un juristi ir nākuši klajā ar iniciatīvu ieviest noilguma periodu banku atbildībai par neziņošanu. Kā to vērtējat?
I. T. Es teiktu, ka Latvija iet pareizā virzienā, pieņemot aizvien stingrākus noteikumus cīņā pret naudas atmazgāšanu. Mans viedoklis - ja ir izdarīts pārkāpums, par to ir jāatbild neatkarīgi no tā, cik sen atpakaļ šis pārkāpums noticis.