Kad visa tā jezga ar amatu pārdali beigsies un valdības veidotāji sāks runāt par darāmajiem darbiem?!- šādu vai līdzīgi formulētu sašutumu sociālajos tīklos mana aizvien biežāk. Un patiesi - lai gan daži no sanāksmju telpām ārā nākošie kaut ko bilduši arī par apspriestajām politikām, tā sauktais sausais atlikums, kas caur medijiem nodots tautai, tik un tā saistās ar krēslu piederību. Un ne tikai valdībā, bet arī Saeimā. Skaidrs, ka tas atstāj iespaidu par politiķiem kā tikai savtīga labuma rausējiem, nevis tādiem, kas primāri rūpētos par sabiedrības, valsts interesēm.
Būtu taču tikai loģiski, ja visas partijas vispirms skaidri noformulētu veicamo darbu sarakstu katrā no valdības atbildības jomām un tikai tad lūkotu, kurš konkrēti ir visspējīgākais attiecīgo politiku realizēt. Tagad ir otrādi - sadala amatus savējiem (vai tādiem, kurus gribētos dabūt prom no Saeimas, kā turpmāk tekstā pieminētā politiķe), un tad skaidrs, ka valdības deklarācijas tapšanā ies vaļā: to darīšu, šito nedarīšu, bet par šo vispār nesaprotu, kāpēc tāds vajadzīgs... Gluži kā Repše savulaik spriedelēja par finansējumu kino, vadoties pēc neesošas personiskās pieredzes tā vērtēšanā.
Tiklīdz ministru amatu pretendentu uzvārdi izskan pirms darāmo darbu saraksta, sākas arī ažiotāža, vai konkrētais personāžs maz vispār tik augstam amatam piemērots, jo attiecīgajā jomā iepriekš nav izpaudies. Spilgts šādas situācijas piemērs ir deputātes Lolitas Čigānes virzīšana izglītības un zinātnes ministra amatam, par ko satraukumu jau pauduši profesionāļi. Čigānes draugi un aizstāvji gan priecājas, ka Rektoru padomes, izglītības darbinieku arodbiedrības un Zinātņu akadēmijas vadības nepatika pret topošo nozares ministri esot laba zīme - beidzot būšot ministre, kas visus nolikšot pie vietas, bet, piedodiet, vai tas ir kāds profesionalitātes kritērijs?
Var jau būt, ka viņa tiešām būtu laba ministre, bet tad lai sasauc preses konferenci un nodeklarē savu skatījumu par veicamajiem darbiem. Ja tas būs sakarīgs, nozares attīstību veicinošs, gan jau tam būs arī izglītībā un zinātnē strādājošo atbalsts. Visi taču gudri un inteliģenti. To, ka iestājas pret patvaļu un eksperimentiem, jau nu par nez kādu stagnācijas pazīmi gan nevajadzētu vērtēt.
Bet, jāsaka, komunikācija ar sabiedrību šai partiju kompānijai tiešām zem kādas kritikas. To jau piedzīvojām gan Citadeles, gan Liepājas metalurga pārdošanā, gan neveiksmīgajā mēģinājumā pamatot, ka Solvitu Āboltiņu vēlēšanu sarakstā apsteigušais Ints Dālderis būtu labākais no Latvijas padomniekiem Valdim Dombrovskim.