Tas ir grūts jautājums. Nenoliedzami būvniecības jomā ir problēmas. Iepirkuma process mūsu valstī izveidojies kā zemāko cenu process, un tas ne vienmēr nodrošina vislabāko kvalitāti. Krīzes laikā bija raksturīga tendence taupīt naudu, un tas var atstāt iespaidu uz galarezultāta kvalitāti. Tomēr, runājot par arhitektūru un projektēšanu kopumā, es joprojām uzskatu, ka vairums Latvijas arhitektu un projektētāju ir profesionāli, bet tas, kā projekts tiek īstenots, jau ir zem jautājuma zīmes. Bet tieši tāpēc, lai nodrošinātu projekta kvalitāti, ir būvuzraugi un ir atbildīgie būvdarbu vadītāji.
Runājot par Zolitūdē notikušo traģēdiju, mums visiem svarīgākais ir no šīs traģēdijas mācīties. Patlaban vēl nevar saprast, uz ko attiecināt tiešo vainu, ir vajadzīgi labi speciālisti, kas notikušo izpēta ļoti detalizēti un tad konstatē, kāpēc traģēdija notika. Bez nopietnas izpētes nedrīkst vienkārši pateikt - tā ir projektētāja vaina vai celtnieku vaina, vai attīstītāja vaina. Vajag pieaicināt notikušajā neiesaistītus ekspertus, kuri šo traģēdiju var izvērtēt profesionāli, lai tiešām, tā sakot, nekas netiktu aprakts. Es pieļauju, ka varēšu kā ekspertus piedāvāt arī mūsu uzņēmuma - AECOM - cilvēkus, starptautiska mēroga speciālistus. Bet gribu uzsvērt, ka problēmas ar būvobjektu kvalitāti Latvijā ir sistēmas vaina. Visā sistēmā un arī būvniecības pārraudzībā jāveic labojumi,
Uzskatāt, ka būvniecības procesa uzraudzība Latvijā ir pārāk vāja?
Nevar jau vispārināt. Ir būvobjekti, kur būvuzraudzība ir ļoti pamatīga. Mums, piemēram, būvobjektā strādā 12 cilvēki, kuru darbs ir tieši sekot līdzi būvniecības procesam, 24 stundas dienā būvobjektā atrodas būvuzraugs, turklāt būvuzraugi mainās rotācijas kārtībā. Es nezinu, vai tā tas notiek ikvienā būvobjektā, bet nenoliedzami ir attīstītāji, kuri nepieciešamību pēc stingras būvuzraudzības ņem vērā, jo grib uzturēt kvalitāti. Komplicētos, lielos objektos šāda uzraudzība neapstrīdami ir nepieciešama. Mazākos objektos nezinu, vai tā notiek, jo pārsvarā neesam iesaistīti mazajos objektos.
Kā ASV reaģētu uz Zolitūdes traģēdijai līdzīgiem notikumiem?
Nopietnas problēmas ar dažādu ēku un būvju kvalitāti arī ASV ir bijušas, cilvēki ir cietuši, un tāpēc ASV izveidojusies ļoti spēcīga apdrošināšanas kultūra un ļoti spēcīga juridiskā kultūra. Turklāt pēc traģēdijām, kas saistītas ar būvniecību, vienmēr bijušas likumdošanas iniciatīvas, lai turpmāk novērstu konstatētās problēmas. Es ceru, ka arī Latvijas valdība izvērtēs visus ar nozari saistītos likumus un pievērsīs lielāku vērību visu ar būvniecību saistīto posmu kvalitātes jautājumu sakārtošanai.
Distancējoties no notikušās traģēdijas, kādi jums, jau ilgstoši strādājot Latvijā, ir galvenie secinājumi par būvniecības vidi mūsu valstī?
Pirms pieciem gadiem es teiktu, ka būvnieki Latvijā ir pat profesionāli spēcīgāki nekā būvnieki daudzās citās valstīs, bet tagad mūsu valsts būvnieki zaudējuši savus resursus, jo cilvēku aizbraukšana no Latvijas jau vairākus gadus notiek ļoti plašā mērogā. Būvuzņēmumi Latvijā nevar atrast kvalificētus cilvēkus. Tāpēc būvniekiem jāmeklē apakšuzņēmēji. Savukārt noskaidrot apakšuzņēmēju darba kvalitāti ir ļoti grūti, arī pamatkapitāls daudziem apakšuzņēmējiem ir niecīgs. Ir milzīgs risks piesaistīt darbaspēku pilnībā bez jebkādām garantijām par to, ka darba kvalitāte būs laba. Bet daudzi riskē, jo nav izvēles - ir jāriskē, lai turpinātu savu projektu.
Atgriežoties jau pie iepriekš teiktā par uzticību, gribu gan uzsvērt, Latvijā būvnieki ir ļoti daudzveidīgi. Mūsu valsts uzņēmumi ļoti labprāt tiek gaidīti Skandināvijas tirgū. Daudzi Latvijas būvuzņēmumi ir kļuvuši arī ražotāji, izmanto zinātni, lai veidotu ražotnes un produkciju eksportētu, tas ir ļoti interesanti, jo daudzviet pasaulē tā nenotiek. Latvijā noteikti ir būvfirmas, kurām ir ļoti laba pieredze, kuras attīstījušās cauri dažādiem laikiem un labi prot celt ēkas, saprot iepirkumus, saprot tehnisko specifiku, šīm firmām ir ļoti labi celtnieki. Ir arī vājākas firmas. Bet, ja attīstītājs pieprasa objektu uzbūvēt ar ļoti zemām izmaksām, tad vienalga, cik labi būtu celtnieki, viņiem jāiekļaujas budžetā, kas var būt tik ierobežojošs, ka vienkārši nevar uzcelt labu ēku.
Censties uzbūvēt lētāk - tā ir Baltijas tendence, vai šādu tendenci jūs redzējāt, arī strādājot ASV?
Nē, šādu tendenci es neredzēju ne ASV, ne Rietumeiropā. Tendenci ietau-pīt es redzu ne tikai Baltijā, bet arī Austrumeiropā, Krievijā, arī Azerbaidžānā, kur zinu projektu, kura attīstītājs pastāv uz to, ka projekts jāīsteno pēc iespējas lētāk. Taupība tiek pārspīlēta tajās valstīs, kuru ekonomika vēl ir izaugsmes procesā. Principā es tendenci taupīt redzu, skatoties uz austrumiem, nevis uz rietumiem. Bet gribu piebilst, ka runāju par vispārēju ievirzi, jebkurā valstī var būt atkāpes gan uz pozitīvo, gan uz negatīvo pusi.
Vēlme ietaupīt - tas, jūsuprāt, ir mentalitātes vai ekonomiskās vēstures jautājums?
Domāju, tas ir ekonomiskās vēstures jautājums. Latvijā būvniecībā joprojām darbojās paaudze, kura dzīvoja un strādāja padomju laikos. Padomju režīms viņus ietekmējis, un no ierastā ir grūti atkāpties. Jaunākie uzņēmēji jau ir citādi, un es domāju, lai kas radikāli mainītos, vienkārši vajadzīgs laiks.
Zolitūdē sagruvušās ēkas projekta attīstītājs Homburg grupa gan ir nevis Latvijas, bet starptautisks uzņēmums ar rietumvalstu pieredzi.
Attīstītājs, cik man zināms, par notikušo ir šokā, jo projektam bija piesaistījis arhitektu biroju un būvuzņēmumu ar ļoti lielu pieredzi, tāpēc uzskatīja, ka savu projektu īsteno ar vislabākajiem profesionāļiem, kādus vien Latvijā var atrast. Es, protams, neko nevaru apgalvot, bet ļoti šaubos, ka šajā traģiskajā gadījumā bijusi attīstītāja vēlme ēku uzbūvēt par lētu cenu un nepamatoti ietaupīt. Tomēr, kā jau teicu, būvniecība ir ļoti komplekss process, kurā ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, tāpēc viss jāizvērtē ļoti rūpīgi.
Jūs pats uz Latviju esat pārcēlies no ASV. Kam būtu jānotiek, lai daudzi no Latvijas aizbraukušie cilvēki atgrieztos mūsu valstī un profesionāli stiprinātu gan būvniecību, gan citas nozares?
Jāsaprot, ka nenotiks tā - aizbraukuši cilvēki rīt atgriezīsies Latvijā. Vajadzīgas labi apmaksātas darba vietas, turklāt vēlams, lai cilvēki varētu strādāt savā specialitātē. Mana pieredze ASV liecina, ka pēc krīzes ļoti svarīgi ir agresīvi īstenot lielu infrastruktūras objektu būvniecību, jo tad tiek nodrošināts darbs daudziem cilvēkiem. Ja šādi projekti Latvijā tiktu īstenoti, turklāt piesaistot arī Eiropas Savienības (ES) finansējumu, tad būtu iespēja maksāt strādājošajiem par minimālajām augstākas algas un veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā.
Jūsu pārstāvētais uzņēmums saistīts ar Rail Baltica projektu. Kā vērtējat šī projekta perspektīvu?
Rail Baltica mums ir un arī turpinās būt ļoti svarīgs projekts. Domāju, ka tam ir perspektīva. Tas ir ne tikai Baltijas, bet faktiski Ziemeļeiropas mēroga projekts. Igaunija šī projekta īstenošanā ir ļoti ieinteresēta. Latvija ir ieinteresēta, bet ne tik ļoti kā Igaunija, bet Lietuva vispār ir mazāk ieinteresēta, jo Lietuvā jau ir Eiropas platuma sliedes, kas ved līdz Kauņai. 6. decembrī es par šo projektu sniegšu prezentāciju Lietuvas Seimam, jo mani ielūguši pārstāvēt visu projektu, runājot ar Lietuvas Seima deputātiem. Tomēr ir arī svarīgi saprast Eiroparlamenta deputātu skatījumu, jo šāda mēroga projekts var būt finansiāli izdevīgs tikai tad, ja projekts saņem ES finansējumu. Respektīvi, projekts var kļūt pelnošs jau pirmajā gadā, bet vajag investīcijas no iesaistītajām valstīm, arī no ES, lai vispār projekta īstenošanu iesāktu.
Nesen tika apstrīdēti Rail Baltica 2 Latvijas posma tehniskās izpētes iepirkuma konkursa rezultāti. Jūs uzskatāt, ka nevajadzētu iepirkumu konkursos zemāko cenu izvirzīt kā noteicošo kritēriju?
Esmu piedalījies dažādos tenderos visā pasaulē. Man ir ļoti žēl Baltijas valstu, ja tajās turpinās iepirkumus organizēt, izvirzot viszemāko cenu par galveno kritēriju. Daudzviet pasaulē konkursu komisija skeptiski raugās gan uz pretendentu, kas piedāvā visaugstāko cenu, gan arī uz pretendentu, kas piedāvā zemāko cenu, un skatās tikai tos piedāvājumus, kam ir vidējā cena, un tad no pretendentiem ar vidējo cenu arī izvēlas konkursa uzvarētāju.
Kā iemesls konkursa rezultātu pārsūdzībai bieži tiek minēts nekvalitatīvi izstrādāts nolikums. Piekrītat?
Es redzu, ka daudzas iestādes piesaista konsultantus, lai izstrādātu konkursa nolikumus, un, manuprāt, tas ir labi. Bet ļoti bieži konkursu nolikumu rakstītāji, veidojot konkursa dokumentāciju, lieto copy paste metodi - paņem nepiemērotu bāzi, ieliek citā projektā, kur varbūt viss nav 100% attiecināms uz konkrēto iepirkumu, un tad sludina konkursu. Pieļauju, konkursa organizētājiem arī nav viegli, trūkst profesionālu speciālistu, kā arī vienkārši trūkst pieredzes lielu un komplicētu projektu īstenošanā.