Jāatgādina, ka 1. decembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins valsts vizītes Turcijā laikā paziņoja, ka Maskava atsakās no vērienīgā gāzesvada Dienvidu straume projekta, kura ietvaros atbilstoši iecerei bija plānotas gāzes piegādes Eiropai pa Melnās jūras akvatoriju, apejot tranzītvalstis, jo īpaši Ukrainu.
Šobrīd Dienvidu straumes vietā gāzes plūsmas tādā pašā apjomā (63 miljardi kubikmetru gadā) iecerēts pārorientēt uz Turciju, šim mērķim būvējot jaunu gāzesvadu, kam pagaidām dots nosaukums Turku straume. Pašai Turcijai paredzēti 14 miljardi kubikmetru no šī apjoma, savukārt pārējā gāze pagaidām neeksistējošā sadales punktā uz Turcijas robežas ar Grieķiju tiks piedāvāta Eiropas pircējiem, bet to intereses neesamības gadījumā pārorientēta uz Āzijas tirgiem, tajā skaitā ar sašķidrinātās gāzes termināļu starpniecību. Lai arī pastāv pretrunīgi viedokļi par Krievijas gāzes piegāžu Āzijai, galvenokārt Ķīnai, ekonomisko efektivitāti, solījums pārorientēt plūsmas uz austrumiem nav tukši draudi, jo visas prognozes liecina par pieprasījuma palielināšanos šajā reģionā.
Savukārt, kas attiecas uz Krievijas un Turcijas gāzes darījumu, no abu pušu augsta ranga amatpersonu vēlāk sniegtajiem komentāriem izriet, ka Turcija ir gatava apmaksāt izdevumus par Turku straumes sauszemes daļas būvniecību, bet jūras posma izmaksas segs Gazprom. Vienlaikus nav skaidrs, kura no pusēm varētu būvēt gāzes sadales punktu un glabātavas pie Turcijas un Grieķijas robežas, tāpat neatbildēta ir vēl virkne citu jautājumu, ieskaitot projekta izmaksas, jo pagaidām ir parakstīts tikai memorands par saprašanos starp Gazprom un Turcijas nacionālo gāzes kompāniju Botas.
Strīda iemesls
V. Putins Krievijas lēmumu pamatoja ar Eiropas Komisijas (EK) nekonstruktīvu rīcību, prasot Dienvidu straumes pakļaušanos tā dēvētās Trešās energopaketes prasībām, kā arī Bulgārijas atteikšanos no dalības projektā līdz brīdim, kamēr tas nebūs saskaņots ar Briseli un neatbildīs Trešajai energopaketei. Krievija kategoriski atsakās piekrist Briseles prasībām, uzskatot tās par politisku un ekonomisku šantāžu. Piekrītot ES likumdošanas normām, Gazprom nāktos vai nu nodot Dienvidu straumes cauruļvadu tīklu ES ar Gazprom nesaistītam ES operatoram, vai arī 50% Dienvidu straumes jaudu rezervēt neatkarīgiem piegādātājiem, kam nav no kurienes rasties. Gazprom apgalvo, ka abi risinājumi kompānijai radītu miljardiem lielus zaudējumus, bet Brisele noraidījusi kompromisus, arī piedāvājumu rīkot regulāras izsoles par piegādēm un gadījumā, ja tās noslēgtos bez rezultātiem, atļaut Gazprom izmantot gāzesvada jaudas.
Krievija uzskata, ka atbilstoši pašas ES noteikumiem starpvalstu līgumi enerģētikas jomā prevalē pār Trešo energopaketi, kamdēļ Maskava, slēdzot vienošanās ar ES dalībvalstīm, darbojas ES likumdošanas ietvaros. Kremlī arī uzsver, ka vienošanās par Dienvidu straumes būvniecību tikušas noslēgtas vēl pirms Trešās energopaketes stāšanās spēkā un pat gadījumā, ja pēdējā prevalētu pār nacionālo jurisdikciju, nevis otrādi, Briselei nebūtu tiesību piemērot dokumentu ar atpakaļejošu datumu. Turklāt Krievija iesniegusi prasību Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), vainojot ES organizācijas noteikumu pārkāpšanā.
Brisele savukārt uzsver nepieciešamību mazināt atkarību no Krievijas, diversificējot gāzes piegādes, kā arī uzskata, ka uzņēmumiem, kas vēlas darboties ES tirgū, jāievēro ES spēles noteikumi. EK nostāja arī pēc V. Putina demarša Turcijā palikusi nemainīga - par Dienvidu straumi ir iespējams runāt vienīgi ar noteikumu, ka Krievija piekrīt Trešajai energopaketei, kā arī atsauc prasību no PTO. Domājams, ka uzstādījumus nemainīs arī 18. un 19. decembrī gaidāmā ES līmeņa sanāksme.
Sūta Eiropu uz veikalu
Rietumu reakcija uz paziņojumu par Dienvidu straumes būvniecības apturēšanu atšķīrās radikāli. Kremļa lēmums tika traktēts gan kā stūrī iedzītās un Rietumu sankciju nomocītās Krievijas kapitulācija, gan kā «turku gambīts» (kādas figūras upurēšana, lai iegūtu izdevīgu pozīciju). Vairākums nepolitisku ekspertu gan uzskata, ka Turku straumes ieceres pamatā ir racionāli apsvērumi - ņemot vērā starptautisko situāciju, Krievija sapratusi, ka nespēs pārliecināt ES atteikties no Trešās energopaketes piemērošanas Dienvidu straumei un nolēmusi mainīt piegāžu shēmu. Kā izteicās Gazprom vadītājs Aleksejs Millers: ja Eiropa nevēlas, lai gāze tiktu piegādāta tai līdz durvīm, tad eiropiešiem «nāksies pašiem iet uz veikalu», kas atradīsies uz Turcijas un Grieķijas robežas.
«Iešana uz veikalu» Gazprom vēlamajā variantā nozīmē, ka Eiropas gāzes kompānijas pašas būvē tālāko infrastruktūru, kura, visticamāk, caur Grieķiju (ar iepriekš plānoto atzaru uz Itāliju) un Maķedoniju, apejot Bulgāriju, virzās uz Serbiju un tālāk pa Dienvidu straumes maršrutu caur Ungāriju līdz Austrijai, ar visiem atzariem. Formāli ES prasības ir ievērotas, Gazprom ietaupījis ap desmit miljardiem eiro (šīs aplēses gan vērtējamas kā aptuvenas), tāpat Krievijas kā gāzes piegādātājas loma nav mazinājusies reālu alternatīvu neesamības dēļ.
Ir gan vērts uzsvērt, ka par visu iepriekš minēto vēl jāvienojas, turklāt sastopoties ar nopietnu Briseles pretestību, kamdēļ gala risinājums, ja tāds tiks sasniegts, atšķirsies no šī modeļa, un ne par labu Gazprom. Turklāt Dienvidu straumes būvniecības mērķis bija atbrīvošanās no starpniekiem (galvenokārt Ukrainas) gāzes ceļā, kas paliek nesasniegts, jo Ukrainas vietā stājas Turcija, kura turklāt perspektīvā var pievienoties ES un pievienoties Trešajai energopaketei.
Tāpat aprakstītā shēma negarantē Krievijas energoresursu gigantam priekšrocības ilgtermiņā, jo, parādoties alternatīviem gāzes piegādātājiem, neviens nespēs tiem liegt izmantot esošo infrastruktūru un konkurēt cenu ziņā, un šis fakts ir uzskatāms par ieguvumu, lai arī mazāku, nekā sākotnēji cerēts. Turcija savukārt atlaides iegūst jebkurā gadījumā, bet, ja Turku straume tiek īstenotā pilnā apmērā, tad tieši Turcija varētu kļūt par galveno tranzītvalsti energoresursu ceļā uz ES dalībvalstīm.