Beidzot ir gaisma tuneļa galā - esam sākuši sevi vērtēt, balstoties ne tikai uz pašu skatījumu, bet arī ar starptautisku ekspertu palīdzību. Tas ir milzīgs panākums.
Runa ir par pērn plašu uzmanību raisošo novērtējumu, saskaņā ar kuru daudzi institūti būtu jāslēdz vai jāapvieno?
Šis novērtējums jāvērtē kā ceļa karte vai vadlīnijas, kā labāk darboties, lai mēs būtu gatavi nākamajam finansējuma periodam, lai mēs būtu spēcīgāki un attīstītos. Tas deva tādu kā grūdienu, ļāva uz sevi paskatīties no malas.
Izskatās, ka jūsu vadītais institūts, ja tā var teikt, reformu vilcienam aizskrējis mazliet pa priekšu - citus institūtus pievienojāt jau iepriekš, bez teikšanas.
Te lielā mērā jāsaka paldies mūsu nozares ministrijai, kurai zinātnes politika varbūt ir netipiska (mēs esam piederīgi Zemkopības ministrijai). Iepriekš bija kādi 16 dažādi institūti katrs specializējies ļoti šaurā jomā. Lielais izaicinājums, ko darīt tālāk, bija krīzes periodā. Kā parasti saka: jebkura krīze liek mobilizēties, koncentrēt savus resursus. Tobrīd tika pieņemts lēmums Latvijas Zivju resursu aģentūru pievienot BIOR. Pirms gada mūsu institūtam pievienoja arī Siguldā esošo Biotehnoloģiju un veterinārmedicīnas institūtu.
Apvienošanās ir arī jautājums par resursu maksimāli racionālu izmantošanu. Iekārtas ir ļoti dārgas. Tām visu laiku ir jāstrādā, sevi jāatpelna caur zinātniskiem projektiem vai caur izmeklējumiem. Pretējā gadījumā tas ir enkurs. Ir daudzas laboratorijas, kur iegādātas iekārtas par daudziem simtiem tūkstošu, bet uz kurām tiek veikti varbūt kādi 20 izmeklējumi gadā.Tāpat ir institūti, kur neliels skaits pētnieku aizņem un spiesti uzturēt neadekvāti lielas telpas.
Bet, runājot par institūtu vērtēšanu, ir svarīgi arī saprast, ka mums nevajag izdomāt jaunus divriteņus institūtu novērtēšanā. Visā pasaulē ir sen pieņemtas vienādas mērauklas, kā novērtēt publikācijas kvalitāti, ietekmi, individuālā pētnieka atdevi utt. Mums nav jādomā kas jauns, bet jāizmanto tas, kas ļauj salīdzināt sevi ar citiem.
Pēc vienotas metodoloģijas.
Jā. Un tas pēdējais piemērs, kas to pierāda - zinātnes bāzes finansējuma aprēķināšanai izmanto zinātniskās attīstības koeficientu. Paradoksāli, bet Latvijā pieņemtais bija apgriezti proporcionāls starptautiskajam novērtējumam. Sanāca tā: jo zemāks starptautiskais novērtējums, jo augstāks zinātniskās attīstības koeficients Latvijā. Taču kvantitatīvos rādītājus jāspēj vērtēt arī kvalitatīvi - izejot no rezultāta, ne tikai cilvēku skaita.
Svarīgi saprast, kas ir tas produkts, ko varat piedāvāt.
Tie ir pētījumi. Bet, lai tie būtu, ļoti būtisks faktors ir zinātniskās publikācijas.
Kāds no tām labums?
Tā ir izcilības latiņa. Jo vairāk tevi lasa un jo vairāk citē, jo lielāka iespēja zinātniekam un viņa pārstāvētajam institūtam iegūt daudz plašāku darbības lauku starptautiskos pētījumos. Tiec tajos vairāk un aktīvāk iesaistīts. Visiem redzams, ka esi pierādījis, ko vari izdarīt. Tā situācija, kas bija pirms kādiem desmit vai divdesmit gadiem, kad mūs atbalstīja kā jaunpienācēju Eiropā, ir pagājusi. Ar mums vairs neauklējas, nepiesaista tāpēc vien, ka esam no Latvijas. Mums savā jomā jākonkurē, piemēram, ar Pastēra institūtu Francijā vai jebkuru citu institūtu Vācijā, citās rietumu valstīs. Un tad ir jautājums, vai un kā mēs protam sadarboties. Kādu jau paveiktu mājasdarbu varam parādīt.
Proti, cik konkurētspējīgi varam būt uz starptautiskiem pētījumiem?
Jā, tieši tā. Pie mums daudz tiek runāts par nacionālo un par Eiropas finansējumu. Nacionālajam, protams, būtu jābūt lielākam - mēs joprojām esam Eiropas valstu lejasgalā, ja salīdzina % no IKP. Ir cerības, ka daudz aktīvāk zinātniskās darbības attīstībā iesaistīsies industrijas, dažādas nozares.
Kādu praktisko labumu varat piedāvāt industrijām?
BIOR ir daudznozaru institūts. Ar to arī atšķiramies no citiem. Ja vilktu paralēles, mēs esam kā neliela dabaszinātņu universitāte. Sākot ar pārtikas tehnoloģijām, pārtikas drošību, veterinārmedicīnu, dzīvnieku slimībām, zivju resursu pētniecību, vides jautājumi, akvakultūra. Mūsu pētnieki brauc jūrā, veic pētījumus saistībā ar zivju resursu kvotām, paralēli viņiem ķīmiķi veic pētījumus par vides piesārņojumu. Neskatoties uz to, ka esam salīdzinoši mazs, ap 400 cilvēku institūts, daudz darbojamies starpdisciplināro pētījumu projektos. Biologi sadarbojas gan ar ķīmiķiem, gan veterinārārstiem, piemēram, domājot par infekcijas slimību izplatības ierobežošanu.
Vai zinātne ir pietiekami sasaistīta ar izglītību?
Latvijā zinātnisko institūtu ieguldījums doktoru darbu izstrādē un augstākajā izglītībā ir par maz novērtēts. Mums ir nepārtraukta sadarbība ar augstskolām. Piedāvājam doktorantūras studentiem iespēju darboties mūsu laboratorijās, pētījumos piesaistām mācībspēkus.
Mums ir viens no jaunākajiem zinātniskajiem personāliem Latvijā. Es esmu neadekvāti jauns direktora amatam, laboratoriju vadītāji ir ap 39-43 gadu veci. Izcilas publikācijas raksta jaunie zinātnieki vecumā ap 25-30 gadiem.
Varbūt arī citiem institūtiem jāiet šis apvienošanās ceļš, veidojot lielus pētniecības centrus, piesaistot jaunos speciālistus?
Piekrītu. Pie mums priekšstats par to, kas ir institūts un kas pētnieku grupa, ir stipri atšķirīgs, salīdzinot ar to, kā to uztver citās Eiropas valstīs. Universitātes - gan RTU, gan LLU un RSU - jau pietiekami intensīvi cīnās par daudzo zinātnisko institūtu apvienošanu.
Vai šai iniciatīvai jānāk no augstskolām vai tomēr no institūtiem, kas saredz starpnozaru sadarbības iespējas? Vai vēl labāk - no ministrijām?
Te var būt divas galējības ar risku iebraukt vienā vai otrā grāvī. Viens, ka no valsts puses noteikti būtu nepieciešams stingrāks uzstādījums, kā šai sistēmai jāizskatās valsts mērogā un ko valsts sagaida no zinātniskām institūcijām. Nevis vienkārši pateikt, ka samazināsim no 150 līdz 50 vai tamlīdzīgi un tiekat galā paši. Jo tad sākas kustība, ko var saukt par aprēķina laulībām - institūts X ar 20 pētniekiem apvienojas ar institūtu Y, kam 15 pētnieki, lai dabūtu konsolidācijas grantu. Te ir tas moments, kurā jāiejaucas valstij.
Vai IZM kapacitāte ir pietiekama, lai vadītu šos procesus?
Pie tiem ierobežotajiem resursiem un milzīgās ierēdņu maiņas, kas notikusi pēdējos 20 gados, protams, ka cilvēki ministrijā ir centušies un paveikuši pietiekami daudz. Bet tur ir virkne «bet». Daudzi procesi jau pieminētās darbinieku mainības dēļ bijuši iekavēti. Reformas, par kurām runājām 2014. gadā, manā skatījumā bija virzāmas pirms desmit piecpadsmit gadiem. Varbūt zinātnē strādājošajiem par to bija jārunā daudz aktīvāk, uzstājīgāk, bet, protams, ja tu ej un runā, bet pretī jūti, ka doma aizgājusi garām vai tā pilnīgi savādāk tiek interpretēta, un redzi, ka beigās sekojusi pretēja rīcība tam, kas runāts pie galda...
BIOR gājis savu ceļu. Pirms sešiem gadiem laikā, kad visi cīnījās par zinātnes bāzes finansējumu, par katru tūkstoti, mēs sākām ar jaunas stratēģijas izstrādi. Novērtējām cilvēkus, redzējām savas attīstības iespējas, apzinājāmies, ka esam ar salīdzinoši jaunu vārdu un mums jāpierāda, kas esam, ko varam. Redzējām, ka ar nacionālo finansējumu būs grūti, ka ir jāstrādā ar starptautiskiem resursiem. Nodefinējām pētnieku grupas, piesaistījām ekspertus no āra, dienām un naktīm rakstījām projektus. Tas deva pieredzi, izpratni cilvēkiem, ka viņiem jābūt pietiekami komunikabliem, strādājot starptautiskā zinātnieku vidē. Vienlaikus radījām sistēmu par starptautisku, atpazīstamu publikāciju papildus finansiālu stimulēšanu. Pat neskatoties uz to, ka resursi ierobežoti. Esam panākuši, ka mūsu tā saucamais ietekmes faktors zinātniskajos žurnālos pēdējo sešu gadu laikā ir dubultojies. Augstāk vērtējam nevis publikāciju skaitu, bet gan kvalitāti, ko uzrāda citējamība un atsauksmes. Mums ir svarīgi sev pievērst lielo starptautisko institūtu uzmanību, ar kuriem gribētos sadarboties.
Bijuši daudzi gadījumi, kad steidzami jāveic laboratoriski izmeklējumi un nākas secināt, ka mums attiecīgu iekārtu nav, jāsūta paraugi uz Lielbritāniju vai citām valstīm.
BIOR ir tāda kā vienas pieturas aģentūra ārkārtīgi daudzu izmeklējumu veikšanai. Bieži ir situācijas, kad parādās kāda jauna infekcija, vajag operatīvu rīcību un līdz ar to nepieciešami ieguldījumi. Viena iespēja ir noskaidrot, cik tas izmaksā ārzemēs, otra - iepirkt aprīkojumu pašiem. Piemērs: zirgu gaļas klātbūtne produktos, par ko izraisījās liela ažiotāža. Izmeklējumus steidzami vajadzēja Pārtikas un veterinārajam dienestam, robežinspekcijai, Zemkopības ministrijai. Tuvākā metodika DNS atklāšanai bija Anglijā. Tad svarīgi izlemt, vai tās ir mūsu nacionālās intereses un jāiet attiecīgās pētniecības metodes ieviešanas, validēšanas un akreditācijas ceļš, ieguldot resursus, sagatavojot speciālistus. Konkrētajā gadījumā forsētā tempā - divu mēnešu laikā - šo metodi ieviesām. Līdzīgs stāsts ir ar dioksīniem Baltijas jūrā. Sākotnēji analīzes pasūtīja Anglijā vai Vācijā, rēķini par katru izmeklējumu bija daudzos simtos. Tas bija laiks, kad Latvijai bija Eiropas Savienībā jāaizstāv savas intereses par pieļaujamā dioksīna daudzumu, bija nepieciešami mērījumi, pierādījumi, bet skaidrs, ka ar pāris izmeklējumiem neko pierādīt nevar. Šobrīd Latvija ir liela ieguvēja, ka varam nodrošināt dioksīna mērījumus tepat uz vietas.
Un tad ir nākamais līmenis, kad no rutīnas izmeklējumiem veidojas materiāls zinātnei. Laboratorijas ir instrumenti, ar ko strādājam. Zinātne bez laboratorijām eksaktajās jomās nav iedomājama. Viens no zinātnisko pētījumu produktiem ir jaunas metodes izstrāde kādā jomā. Ir starptautisks pārtikas vides ķīmiskā piesārņojuma žurnāls Chemosphere, ko respektē visā pasaulē. Mums pēdējo gadu laikā tajā publicēti trīs par ļoti ietekmīgiem vērtējami raksti par to, kā esam attīstījuši jaunas metodes pētniecībā. To pēc tam lasa Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādē, ar kuru mēs sadarbojamies un kā pārstāvji esam Latvijā. Redzam, ka uz mūsu pētnieku atklājumiem atsaucas un tos citē citi pētnieki. Un, ja mēs tur redzam Latvijas vārdu, tas ir liels solis uz priekšu. No vienas puses, tas prasa papildu piepūli, no otras, - paver daudzas durvis. Mums ir virkne starptautisku projektu pēdējos gados, kur esam iekļauti, tieši pateicoties publikācijām zinātniskos izdevumos.
Svarīgi arī, ka mēs nepazaudējam tās zināšanas, ko esam ieguvuši ikdienas darbā, nenoglabājam tikai gada atskaitēs plauktā, bet ka tās darām pieejamas arī citiem. Vienalga, vai tas attiecas uz kāda vīrusa vai baktērijas bioloģiskajām īpašībām, vai jaunas izmeklējumu metodes attīstīšanu.
Par zinātnes finansējumu. Parasti dzird: dodiet naudu, lai varam pētīt. Jūs runājat par projektiem, komercpakalpojumiem.
Te ir tas mūsu savdabīgais modelis, ka pie nelielā zinātnes finansējuma mēģinām diversificēt riskus - intensīvi piesaistām laboratoriskos izmeklējumus, cenšamies radīt vidi un motivāciju darbiniekiem, lai viņi rakstītu jaunus projektus. Rutīnas izmeklējumus apvienojam ar pētniecību, zinātnisko darbību. Protams, ka izdzīvot tikai no zinātnes bāzes finansējuma nav iespējams. Ir milzīga enerģija un resursi jāiegulda gan projektu piesaistē, gan pētnieku mobilitātē. Daudzi satraucas, ka zinātnieki brauc prom, bet zinātnieku mobilitāte ir normāls process mūsdienās. Es esmu strādājis Helsinku Universitātē, kur pētnieku grupā ap 50% bija mobilā daļa.
Pētnieki, kuri brauc tikai uz projektiem?
Jā. Mums Latvijā šī mobilo zinātnieku daļa ir ļoti niecīga. Pie mums brauc no Rostokas, Helsinku, Upsalas Universitātes. Un mūsu zinātnieki strādā Eiropas references laboratorijās - Isprā (Itālija) par ģenētiski modificētiem organismiem, Ģīlē (Beļģija) par mikotoksīniem - kas ir Eiropas izcilības centri.
Kas kavē šo mobilitāti?
Mums ir jānodrošina vietas - jābūt gataviem projektiem, pašiem jābūt atvērtiem, komunikabliem. Nepietiek ar to, ka eksperti runā vairākās valodās, piedalās konferencēs un apmācībās, viņiem vienlaikus jābūt pietiekami komunikabliem. Jāiedzer tēja no rīta ar kolēģiem un varbūt piektdienas vakarā pēc darba kāds alus kauss. Tā ir tā sociālā vide, kas jārada. Bez socializēšanās, bez kolēģu tuvākas iepazīšanas, mēs nevaram integrēties starptautiskā zinātnieku vidē.
Runājat nevis kā valsts institūta vadītājs, bet drīzāk kā uzņēmējs.
Es sāku te strādāt krīzes laikā. Kad tev ministrijā pasaka: naudas nav, neviens speciāli neuzturēs, jācīnās, jāizdzīvo, tad arī veidojas šāda attieksme. Bet tas nav nekas unikāls - līdzīga nepieciešamība cīnīties par saimniecības uzturēšanu ir gan institūtiem Amerikā, gan Somijā. Ir divas lietas - nodarboties ar zinātni vai zinātnes administrēšanu. Ja ar otro, tad katram centam jāskatās līdzi, jārēķina, ko varam, ko nevaram atļauties un kā attīstīties. Tas nav viegli. Man pēdējo 20 gadu laikā ir nācies būt atsevišķos institūtos, kur ziemā sanāksmēs jāsēž mēteļos vai aukstuma dēļ kādu iekārtu nevar palaist, jo nepietiek naudas pārlieku lielo telpu apkurei. Mūsu gadījumā, var teikt, ir pretēji - telpas jau kļuvušas par mazu, domājam, kā tās palielināt, paplašinot savu darbību.