Pagājušajā nedēļā Latvijas sabiedrības politiski aktīvā daļa nedaudz apskaitās uz Lietuvas prezidenti. Daļai Grībauskaitei, kura iepriekš tika uzteikta kā zināms stingras stājas attiecībās ar Krieviju paraugs, pārmeta, ka viņa sarunā ar Latvijas sabiedriskās televīzijas žurnālistu izturējusies aroganti un demokrātiskas valsts līderei neatbilstoši. Te nu bija, nopūtās vēl iepriekšējā dienā Daļu cildinājušie. Plus tika izteikti dažādi mājieni par preses pašcenzūru Lietuvā.
Par presi nemāku teikt, tomēr zināms priekšstats par Lietuvas mūsdienu literatūru ļauj teikt, ka ar pašironiju, vieglumu brāļu tautai problēmu nav. Līdz ar to, lai darba nedēļa iesāktos mundrāk, daži piemēri - kurus, ļoti iespējams, oriģinālvalodā derētu palasīt pašai Grībauskaitei. Stīvuma mazināšanai, ja tā var teikt. Jāsaka, šāda veida lasāmvielas pietrūkst arī Latvijā.
Piemēram, Lietuvas Nacionālās prēmijas kultūras un mākslas nozarē ieguvējs 1997. gadā rakstnieks un dzejnieks Jozs Erlicks pirms diviem gadiem publicēja krājumu Izeju no krastiem, kurā cita starpā aizstāvēja vīziju par Lietuvu kā pensionāru valsti. Jaunie braucot prom? Lai tik brauc! Atkritīs izdevumi izglītībai (jaunatne taču aizbraukusi!), policijai («vectētiņi un vecmāmiņas ārkārtīgi reti nodarbojas ar laupīšanu»), kultūrai («večuki tāpat kulturāli ļaudis»), zinātnei («tāpat vairs nelien galvā»), apkārtējās vides aizsardzībai («nav vairs spēka to vidi postīt»), sportam utt. No kādiem avotiem maksās pensijas? «Nu, beidziet! Seniori savas pensijas jau sen ir nopelnījuši. Tikai jāatrod, kur viņi tās slēpj.» Savukārt citā esejā Erlicks dedzīgi atbalsta aktīvu zemes izpārdošanu ārzemniekiem: «Kad visu zemi Lietuvā būs nopirkuši ārzemnieki, mēs beidzot būsim nonākuši ārzemēs.»
Dažādu valsts prēmiju un goda nosaukumu saņēmējs Ģintars Beresnevičs vairāk pievēršas Lietuvas slavenajai pagātnei. Viens no viņa stāstiem par senlaikiem vēsta, ka ziemeļos no lietuviešiem reiz dzīvoja pilnīgi mežoņi, kuri ēda cits citu, «zobiem izraujot jēlu gaļu». Lietuvji šādu ārprātu nevarēja izturēt - «nosūtīja misiju, kas iedibināja tur kultūru un kārtību - tas ir, iemācīja [cilvēka gaļu] vārīt, sutināt un cept, pat kūpināt». Vai - «Maķedonijas Aleksandrs, gatavojoties doties pret persiešiem, apsvēra, vai nevajadzētu viņam iekarot arī slavenos lietuvjus, kuri jau tajos laikos bija slaveni ar to, ka par viņiem pilnīgi nekas nebija zināms». Līdzīgā toņkārtā un veidā Beresnevičs nodarbojas ar tādām nācijai svarīgām tēmām kā valoda, reliģija utt. Šīs miniatūras gan tapušas pirms desmit gadiem, tomēr domāju, ka šim kungam nebūtu nekādu problēmu stāstu par Ēģiptes faraona Ramzesa sūtņu ciemošanos dižajā Lietuvā papildināt ar tikšanos ar vietējo valdnieci Daļu.
Īsi sakot: veidojot savu priekšstatu par citām valstīm un tautām, mēs, šķiet, pārāk koncentrējamies uz tās pārstāvošajiem politiķiem. Savukārt kultūras dažādās izpausmes nojauc stereotipus. Nespriedīsim par Lietuvu pēc Grībauskaites, par Igauniju pēc Ilvesa, par Latviju... šķiet, nav jēgas turpināt.