Daži literatūras pazinēji gotiskās šausmas, ko piedzīvoja romāna jaunās varones, uzskata par nacisma alegoriju. Ņemot vērā, cik aizraujošs, biedējošs un viegli lasāms ir šis romāns, tas varētu būt gan garlaicības, gan merkantilu apsvērumu, gan nacisma vai kāda citas kanibālistiskas vīzijas iedvesmots.
Galvenā varone Lūkana ir XIX gs. angļu jaunava - bārene, sirma bagātnieka kalpotāja. Kad vecais izsaka piedāvājumu precēties, viņa lemj bēgt. Lūkanai gan nav kur doties, izmisumā atcerējusies dažus gadus vecu uzaicinājumu, viņa aizbrauc pie savas skolas draudzenes, bagātās un pārgalvīgās Zosinas. Staigājot pa Zosinas ģimenes rožsārto Javas salas ķiršu aleju, starp Ķīnas vītola sidrabaini mirdzošajiem zariem un skatoties uz melniem gulbjiem tumšzaļā dīķi, viņa nespēj vien brīnīties par dārzu. Ne mazāk savāds viņai šķiet fakts, ka «cilvēkiem var iekrist prātā kaut ko tādu izveidot un ka tiem ir vara, lai to pārvērstu par īstenību». Šī frāze izskan kā nelāgs brīdinājums, nevis apbrīns.
Drīz Zosinas ģimene piedzīvo, cik trausla ir materiālā pasaule - bagātais tēvs ir ieguldījis naudu spekulatīvā darījumā, zaudē mantību un aizlaižas. Kreditori nav tik cietsirdīgi kā mūsdienās un ļauj Zosinai palikt apķīlātajā īpašumā, taču meitene stūrgalvīgi atsakās no visa, kas varētu šķist pēc labvēlības izpauduma un dodas projām līdz ar Lūkanu. Meklējot darbu darbā iekārtošanas birojā, meitenes uzduras kādam pārim, kurā Lūkana atpazīst reiz jau ceļā satiktu «pusgadsimtu vecu» mazrunīgu lēdiju, kurai šķiet esam pārāk daudz zobu, kā arī viņas autoritāro vīru mācītāju Penhelovu, vecu, neglītu askētu, kurš tai pašā laikā atstāj ļoti harismātisku iespaidu - no viņa staro gluži neizprotami rāma svētlaimība. Penhelovi piedāvā meitenes pieņemt savā Francijas īpašumā un par velti izskolot, nedaudz pašaubījušās, viņas piekrīt. Nepatīkamas priekšnojautas atkal vieš fakts, ka Penhelova kundze, uz meitenēm skatīdamās, klusi rīvē savus lielos zobus.
Nelabu vēstošas zīmes mijas ar pusaudžu sapņiem un maģiskiem dabas tēliem. Franču muižu, kurā meitenes ar saviem aizbildņiem ierodas, kāda senas traģēdijas piemeklēta sieviete raksturojusi par «paša Dieva nodotu». Taču tai pašā laikā vieta tik ļoti atšķiras no visa, ko meitenes līdz tam pazinušas, un atstāj uz viņām spēcīgu iespaidu. Ar saviem vīnogu laukiem, olīvkoku mežiem un garajām papeļu rindām, kuras sargāja tīrumus no aukstā ziemeļvēja mistrāla, vieta šķiet romantiska un iespēju pilna. Savādā priekšnojautā izlutinātā, bet ar spēcīgu intuīciju apveltītā Zosina teic, ka viņai liekas, ka Penhelovs «nelaidīs mums pasauli klāt ne no vienas puses». Jaunības spīts ir radīts pretestībai, un līdz ar šo pareģojumu ir likts pamats gotiskam trillerim, kur liktenīgā cīņā saķeras dievišķais un velnišķais, nevainīgais un perversais. Notikumi risinās uz arī šodien aktuāla ļaunuma, kā bankrota, asinsgrēka, cilvēku tirdzniecības, un kanibālisma fona. Kurioza sakritība, ka Penhelovu kalpu puisis gluži atbilstoši savai zombija būtībai visai mūsdienīgi saucas Klons.
Romāns reizēm lasās kā melodramatisks melnais farss, kura mūsdienu atbalsis varētu atrast Deivida Linča vai Džona Foulza groteskajā romantikā vai pat Vesa Kreivena šausmenē Last House on the Left. Kritiķis Roberts Langbaums atsevišķas Atriebes ceļu daļas arī saucis par Džeinas Eiras parodiju. Bliksenes darbi, to skaitā Atriebes ceļi, bieži ir rakstīti apzināti vecmodīgi romantiskā stilā un valodā (tāpēc savāda izskatās tulkotājas izvēle izmantot latviešu valodā neierasto vārdu «klamzīgs», nevis «lempīgs»), taču savā caururbjošajā morālajā viedumā tie ir suverēni un nenovecojoši. Līdzīgi kā skandināvu rakstniecēm Astridai Lindgrēnei un Tūvei Jānsonei, Bliksenei piemīt draudzīgs gara cēlums, kas dod ticību labajam caur godīgu sevis izziņu, kuras princips pausts Lūkanas vārdos: «Jautājot citiem par lietām, kas attiecas uz mums pašiem, mēs bieži vien vislabāk varam atbildēt uz jautājumu paši, ja vien iedrošināmies pavaicāt pietiekami atklāti.»