«Ir ļoti dīvaini klausīties vai lasīt paziņojumus par to, kā mēs panāksim no Latvijas aizbraukušo cilvēku atgriešanos brīdī, kad dažādu iepirkumu konkursos ar ļoti zemu cenas starpību uzvar ārvalstu ražotāji,» spriež a/s Energokompānija Jauda komercdirektors Ivars Eniņš un piebilst, ka runa nav par piedāvājumiem, kur ir būtiskas cenas atšķirības, bet gan par dažiem procentiem. Attiecībā uz vietējās tautsaimniecības atbalstu zināmas korekcijas radīja pagājušā gada augustā Krievijas ieviestās sankcijas rietumvalstu pārtikas ražojumiem, kuru iespaidā mūsu valsts beidzot nekautrējās publiski aicināt dažādās iepirkumu procedūrās izstrādāt nosacījumus, kuri būtu labvēlīgi tieši Latvijas pārtikas ražotājiem. Tomēr par masveida vietējās produkcijas atbalstu šobrīd runāt ir stipri pāragri.
Ekonomiskais princips
Energoprodukcijas firmas pārstāvis stāsta, ka ar šādu, piemēram, par 10% lētāku ārvalstu produkcijas akceptēšanu valsts zaudē vairāk nekā iegūst. Šajā gadījumā runa nav tikai par to, ka Latvijas uzņēmumi zaudē peļņas iespējas un nodarbina mazāk strādājošo, bet arī par neiegūtajiem nodokļiem, turklāt ar to starpniecību kopējais valsts un pašvaldību budžets var atgūt pat vairākus desmitus procentu no iztērētās summas. Runājot konkrētos skaitļos, I. Eniņš stāsta, ka pērn četros iepirkumos, kuru apjoms bija lielāks par pusmiljonu eiro, ar piedāvāto cenu, kas vidēji bijusi aptuveni par 3% augstāka (lielākā starpība 8,76%) nekā ārvalstu piegādātājiem, uzņēmums nav ieguvis pasūtījumus par vairāk nekā 16 miljoniem eiro.
Savukārt Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš atzīst, ka galvenajam principam iepirkumu veikšanā vajadzētu būt nevis cenai, bet gan kopējam saimnieciskajam izdevīgumam valstī kopumā. «Ja kvalitātes ziņā Latvijas prece ir konkurētspējīga, tad ir muļķīgi atdot savu nišu ārvalstu uzņēmumiem, nenodarbināt vietējos strādniekus un tajā pašā laikā maksāt šiem cilvēkiem bezdarbnieka pabalstu,» situāciju vērtē mašīnbūvētāju organizācijas vadītājs.
Viņš uzsver, ka vietējais ražotājs maksā nodokļus, kuri ir piekritīgi gan valsts, gan pašvaldību budžetiem, turklāt daļa no tiem tiek maksāti avansā, ko ārvalstīs uzņēmumi bieži vien nedara. Vienlaikus esošās likumdošanas ietvaros, kur gan tiek atļauts saimnieciski izdevīgākās cenas princips, to var piemērot konkrētai precei vai pakalpojumam, bet faktiski nedarbojas valstiskā izdevīguma princips, ar kura starpniecību valstij un pašvaldībām kopējais finanšu gala rezultāts būtu ievērojami augstāks nekā patlaban.
«Runājot par valsts saimniecisko izdevīgumu dažādu iepirkumu procedūru veidošanā, tas labākajā gadījumā būtu vērtējams kā stipri viduvējs. Ja paklausās, kā miljoni tiek zaudēti, piemēram, tajā pašā vilcienu iepirkumā, vispār runāt negribas,» sašutis ir ekonomists Uldis Osis. Viņaprāt, runa nav tikai par to, cik valsts var atgūt no vietējiem uzņēmumiem nodokļu veidā, bet arī par pieredzes gūšanu, lai radītu vietējo kompāniju izaugsmes iespējas un iespēju piedalīties ne tikai vietējā, bet arī ārvalstu tirgus norisēs. Diemžēl reizēm esot pamats domāt, ka iepirkumu specifikācija esot nevis tāda, lai ieguvēji būtu vietējie, bet tieši pretēji - kāds ārvalstu uzņēmums.
Atšuj dažādi
I. Eniņš zina teikt, ka, lai panāktu finansiāli izdevīgāko iznākumu gan vietējai tautsaimniecībai, gan sociālekonomiskajiem procesiem, citas Eiropas valstis dažādā veidā ne tikai sniedz atbalstu, bet pat lobē savus ražotājus. Viņš saka, ka risinājums ir dažādu papildu specifikāciju un papildu prasību ieviešana, kuras vieglāk izpildīt vietējiem ražotājiem. Uzņēmēji liek noprast, ka Latvijas uzņēmumus ārvalstīs valsts un pašvaldību pasūtījumos regulāri «atšuj».
«Vai jums ir noliktava Somijā?» jautājumu uzņēmuma pārrunās ar potenciālajiem pircējiem atceras I. Eniņš. Ja šādas noliktavas nav, jāsadarbojas ar vietējiem uzņēmumiem, kuriem tādas ir, vai jābūvē pašiem, taču jebkurā gadījumā šādu specifisku prasību izvirzīšana ir stimulējoša vietējai ekonomikai, vienalga, vai ārvalstu uzņēmums izstājas, vai kaut kādā veidā risina jautājumu par tālāku dalību potenciālajā iepirkumā.
Veidi, kā dažādas valstis aizstāv savu ekonomiku, ir atšķirīgi, piemēram, Lietuvā konkursu tehniskā dokumentācija var būt tikai lietuviešu valodā. V. Rantiņš teic, ka vispārējās demokrātijas apstākļos rietumvalstīs sabiedriskā doma attīstījusies tik tālu, lai dotu priekšroku vietējiem uzņēmumiem.
Savukārt U. Osis pieļauj, ka līdz ar pašreizējiem uz deflāciju orientētajiem procesiem eirozonas valstīs vietējo uzņēmumu protekcionisms tur varētu palielināties. Attiecībā uz to, ko darīt Latvijā, ekonomists mudina rosināt diskusiju par iepirkumu speciālistu kvalifikācijas celšanu, kas bieži vien nav atbilstoša. Tādējādi, izsludinot iepirkumu konkursus, nolikumos paliek zināmas neskaidrības, kas vēlāk rada pamatu dažādiem tiesas procesiem. Pēc U. Oša domām, iespējams, vajadzētu izstrādāt un sniegt priekšlikumus Eiropas Komisijai par to, lai arī Latvijas uzņēmumiem būtu labākas iespējas piedalīties vietējos un ārvalstu sabiedriskā sektora iepirkumos. Kā potenciālu problēmu izaugsmei viņš min to, ka Latvijas uzņēmumi ir mazi, līdz ar to ir grūtības ar pārstāvniecību uzturēšanu ārvalstīs, kamēr ārvalstu kompānijām Latvijā šādās pārstāvniecības ir un attiecīgi eksperti seko līdzi vietējā tirgus norisēm.
Zaļais iepirkums
Viena no konkrētām lietām, ko Latvijā var panākt, - tā dēvētā Zaļā iepirkuma ieviešana pārtikas rūpniecībā, uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) vadītāja Līga Menģelsone. «Pretējā gadījumā veidojas absurda situācija - Latvijas ražotājiem krīzes apstākļos nav kur realizēt saražoto pienu vai izaudzētie dārzeņi jāmet ārā, bet tai pašā laikā mūsu pašu bērni skolās un bērnudārzos dzer lietuviešu pienu un ēd poļu gurķus,» piebilst LDDK vadītāja un skaidro, ka Zaļā iepirkuma pieeja sākotnēji balstīta vides aizsardzības politikā, un tā mērķis bijis mazināt izmešu daudzumu atmosfērā, jo ir starpība, vai, piemēram, tomāts tiek vests no desmit kilometru attāla ciemata vai transportēts pāri visai Eiropai. «Aptuvenas aplēses liecina, ka, piemēram, pārtikas nozarē iepērkot no vietējiem ražotajiem preces 100 000 eiro vērtībā, gadā tiek nodrošinātas vidēji 1,5 darba vietas, bet darbaspēka nodokļos un pievienotās vērtības nodoklī vien tiek nomaksāti 9080 eiro. Taču, iepirkumos ar zemāko cenas piedāvājumu uzvarot ārzemju uzņēmumiem, ilgtermiņā zaudējam gan darba vietas, gan nodokļus,» uzskata L. Menģelsone.