Līdz šim vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Latvijas ir Vilhelms Ostvalds, fizikālās ķīmijas pamatlicējs. Viņš Nobela prēmiju saņēma 1909. gadā par katalīzes pētījumiem, kā arī par fundamentālo principu izpēti attiecībā uz ķīmisko līdzsvaru un ķīmisko reakciju ātrumu. Iemesli, kāpēc Latvija pēc tam vairs laurus nav plūkusi, ir gaužām vienkārši - kā Dienai paskaidroja Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, lai kāds zinātnieks no Latvijas iegūtu Nobela prēmiju, jāizpilda vairāki nosacījumi. Pirmkārt, prēmija netiek piešķirta vienkārši par izciliem sasniegumiem, šiem panākumiem jābūt zināmiem visā pasaulē. Otrkārt, zinātniekiem jābūt iespējai savus rezultātus prezentēt pēc iespējas plašākam cilvēku lokam zinātniskajās aprindās. Treškārt, svarīgi ir arī politiskie apsvērumi, tāpēc mazajām nācijām ir ļoti grūti cerēt uz Nobela prēmijas piešķiršanu pat tad, ja šie sasniegumi to ir pelnījuši. Tomēr, lai izpildītu visus šos priekšnoteikumus, nepieciešams liels finansējums, īpaši fundamentālajā zinātnē. «Latvijā augsta līmeņa fundamentālā zinātne ir iespējama tikai pāris virzienos, bet līdz šim valsts nostāja ir bijusi: «Kam mums vispār kaut ko vajag?» Līdz ar to finansējuma ziņā uz vienu zinātnieku mēs esam Eiropā tuvu pēdējai vietai. Mēs nevaram veikt pētījumus ar ļoti modernu aparatūru un izmantot visu, kas šobrīd pasaulē pieejams. Mēs nevaram ceļot pa pasauli, prezentējot savus rezultātus,» norāda I. Kalviņš.
Finanšu trūkums nenozīmē to, ka Latvijai šāda atzinība nebūtu vajadzīga. Latvijas Zinātņu akadēmijas vadītājs Ojārs Spārītis uzskata, ka lielā mērā katras valsts pašcieņu mēra ar Olimpiskajām medaļām, un zinātnē Olimpiskā medaļa ir Nobela prēmija. Arī viņš uzsver - Latvijā spējīgu cilvēku netrūkst, taču, ja vēl pirms simt gadiem pietika piedzimt ar talantu un pie sava rakstāmgalda veikt kādu atklājumu, tagad ar to vien nav gana. Nepieciešama valsts griba mērķtiecīgi ieguldīt līdzekļus kādu globālu problēmu risināšanā. Taču šādas izpratnes par to, ka, ieguldot zinātnē, ieguvumi būs valsts ekonomikai, Latvijā trūkst.
O. Spārītis kā ļoti perspektīvu jomu uzskata cietvielu fiziku. Tie ir keramiskie pārklājumi, visdažādākie stikli, dažādi metālu pārklājumi un sakausējumi, kuriem ir jaunas fizikālās īpašības, piemēram, tie ir nedilstoši, nerūsējoši, ļoti viegli utt. Tāpat ļoti ievērojami panākumi ir farmakoloģijā, taču valsts ieguvums nav liels, jo pētījumi tiek realizēti ārzemju koncernos, kuri pelna miljonus, bet Latvijas uzņēmumi izpilda to pasūtījumus. Līdz ar to jārod izpratne, kā teorētiskos pētījumus var pārvērst ļoti ienesīgos produktos.
Šā gada Nobela prēmija medicīnā piešķirta Lielbritānijā strādājošajam amerikāņu zinātniekam Džonam O'Kīfam un Norvēģijas zinātniekiem Edvardam Moseram un Maijai Britai Moserei. Viņi atklājuši pozicionēšanas sistēmu, iekšējo GPS smadzenēs, kas padara iespējamu mūsu orientēšanos telpā. Vērienīgā apbalvojumu pasniegšanas ceremonija notiks šodien Stokholmā - zviedru fiziķa Alfrēda Nobela nāves gadadienā, bet Miera prēmiju pasniegs Oslo.