Kas jūs piesaista Jēkabpilij laikā, kad līdzās Sanktpēterburgas operas vadīšanai un iestudējumiem dažādās valstīs pat izveidojāt operteātri Astanā (Kazahstānā) un atjaunojāt operu Petrozavodskā (Karēlijā)?
Pirmkārt, cilvēciskais faktors. Jēkabpils pilsētas mērs un pašvaldības kultūras darbinieces. Tās ir ļoti siltas cilvēciskās attiecības. Laikā, kad ne viss izdodas ārpolitikas līmenī, glābj «cilvēciskā politika». Man bija ļoti svarīgi saglabāt šīs viesizrādes arī pašreizējā starptautiskajā situācijā Ukrainas un Krievijas kontekstā. Tas, ka esam Jēkabpilī un sestdien rādīsim vienu no savām vislabākajām izrādēm - Mocarta Donu Žuanu -, apliecina, ka esam atraduši īstos draugus. Publika Jēkabpilī ir brīnišķīga. Tas atstāj sirdī ļoti pozitīvu zīmogu.
Kā jūs personiski ietekmējusi spriedze Krievijas un Latvijas politiskajās attiecībās?
Manas attiecības ar cilvēkiem Latvijā tas neietekmē. Vienīgi pasu pārbaude Rīgas lidostā šoreiz bija ilgāka, mums uzdeva dīvainus jautājumus, sajutām ciešāku skatienu. Es saprotu - situācija pasaulē ir sarežģīta, taču šis nav ne Latvijas, ne Krievijas, ne Ukrainas jautājums. Izšķirošās ir attiecības ar ASV. Ja spēsim vienoties ar ASV, visi lokālie konflikti tūlīt noklusīs. Bet tas nav vienkārši, jo visā pasaulē notiek ģeopolitiskas pārmaiņas. ASV nevar diktēt noteikumus visai pasaulei.
Pats politikā neiesaistāties?
Esmu Sanktpēterburgas gubernatora pilnvarotā persona: 14. septembrī būs vēlēšanas, un es pārstāvu mūsu gubernatoru Georgiju Poltavčenko. Viņš mani lūdza kļūt par savu pilnvaroto personu. Kāpēc gan ne? Savu iespēju robežās es to darīšu. Man galvenais ir stabilitāte. Es vadu teātri un vēlos, lai mēs justos stabili, tāpēc arī nedaudz nodarbojos ar politiku.
Kas jūs motivēja veidot iestudējumu Krima, kura pirmizrādi 10. jūlijā Sanktpēterburgas operā dēvē par skandalozāko sezonā?
Esmu sapratis, ka dokumentālās hronikas cilvēkus vairs neuzrunā. Nāves visapkārt ir tik daudz, ka tas pārsniedzis visas iespējamās robežas, un cilvēki pie tā jau sākuši pierast. Izmantojot Mariana Kovaļa operas Sevastopolieši (1946) mūziku, vēlējos parādīt kara šausmas ar mākslinieciskās jaunrades līdzekļiem, ar teātra spēku. No lielās četrcēlienu uzvaras operas ar staļinlaika ampīra pazīmēm - lozungiem, slavinājumiem, pateicībām - izveidojām stundu garu literāri muzikālu viencēlienu par cilvēku pārdzīvojumiem karos. Ne pret vienu nenostājamies: ne pret Maidanu, ne Ameriku. Vienkārši parādām cilvēku ciešanas. Piedalās arī liels bērnu kolektīvs, teātris Zilais putns, jo Ukrainā iet bojā arī bērni. Šajā izrādē paužu savu pilsonisko pozīciju, jo nevaru klusēt. Bet liberāli demokrātiskā inteliģence klusē, nogaida. Reakcija bija uzbudināta: kam jums tas? Jums ir veiksmīgs teātris, kāpēc lienat politikā? Tā nav politika. Tā ir mana attieksme pret šobrīd notiekošo.
Tā novērtēta arī kā politiskā konjunktūra.
Tad jājautā - vai tā arī bija konjunktūra, kad Dmitrijs Šostakovičs 1941. gadā, Ļeņingradas blokādes laikā, rakstīja savu 7. simfoniju?! Viņš nevarēja nerakstīt. Saņēma arī Staļina prēmiju. Domāju, visšausmīgākais ir vienaldzība. Mūs nebombardē, pie mums neviens neiet bojā - tad jau labi! Impulsu man deva notikumi Odesā, kad tur iestudēju Donu Žuanu. Viss bija lieliski, bet, kad man parādīja degošo namu, no kura bēga cilvēki, sapratu - tā ir katastrofa. Diriģents stāstīja, ka ielās ir tik bīstami, ka uz teātri viņš brauc tikai ar taksometru. Nākamais iestudējums man bija plānots Doņeckā… Šajā pasaulē viss ir saistīts, izrāde Krima paliks mūsu teātra vēsturē kā sāpju kliedziens, kura nevarēja nebūt. Tajā ir trīs satura bloki: pirmais Krimas karš 1854. gadā, Lielais Tēvijas karš un tas, kas notiek tagad. Man bija pilsoniski svarīgi par to runāt. Izvēlējos jaunu iestudējuma formu: opera - mītiņš. Lakonisku, plakātisku, bez dekorācijām. Izrāde risinās zāles vidū, iesaistot arī publiku un rosinot tiešas emocijas - kaut vai kliedzienu.
Ne pret vienu nevēršaties, tomēr izrādē skan uzsaukums: «Aizokeāna ļaunprātībām - nē!». Tātad ārējais ienaidnieks?
Atkārtošu, ka vaina nav Ukrainā. Kamēr nebūsim atrisinājuši problēmas aiz okeāna, drudzis visā Eiropā turpināsies. Lieliski saprotu, ka viss nav tik vienkārši un politika ir netīra. Mēs nelienam politikā. Rādām, par ko domā cilvēki. Protokolžurnālā jeb «rezolūcijā», kurā skatītāji ierakstīja savu attieksmi, vienīgais negatīvais viedoklis bija ar parakstu «Katrīna II».
Personāžā «cilvēks no teātra» visi nemaldīgi atpazina Vladimiru Putinu, kurš parādīts kā vienīgais glābējs…
Bet Putins tur nemaz nebija domāts. Tas ir mūsu laikabiedrs pārdomās par to, cik tālu var aiziet asinsizliešanā, cik tas ir šausmīgi.
Tiesa, ka vēlaties vērienīgu Krimas izrādi Maskavas Sarkanajā laukumā?
Operai - mītiņam vajag lielas masas, kamerteātris ir tikai radošā laboratorija. Jau personiski uzrakstīju vēstuli Vladimiram Putinam, jo vēlētos, lai viņš pats izrādes kulminācijas brīdī iznāktu Sarkanajā laukumā un atbildētu uz jautājumiem. Tā būtu ļoti spēcīga akcija. Atbildes pagaidām vēl nav, valsts «mašīna» strādā lēni.
Kā jūsu ideju uztvēra teātra mākslinieki?
Piedalās visa trupa. Atteicās tikai viens ukraiņu izcelsmes mākslinieks. Atbildēju, ka respektēju viņa nostāju, taču viņam jāciena mūsējā, jo to atbalsta vairākums. Viņš turpina strādāt teātrī, saņēma prēmiju kā visi un dziedās Dona Žuana viesizrādē Latvijā.
Krimu, jūsuprāt, varētu parādīt arī Baltijas valstīs?
Kāpēc ne? Izrāde nevienu neaizskar. Runājam tikai par cilvēku ciešanām. Domāju, ka arī Latvijā cilvēkiem sāp notiekošais Ukrainā. Saprotu, ka Latvijā, kura vēl pavisam nesen atguvusi neatkarību, cīņas par teritorijas atgūšanu ir jūtīga tēma. Taču es zinu, ka Krievijai agresīvu nodomu nav. Izolējot Krieviju, Rietumi pieļauj lielu kļūdu, jo tas mums liks strādāt pa īstam, attīstīt ražošanu. Ja Krievija ar saviem resursiem un talantiem vēl sāks arī strādāt, strīdēties ar mums jau kļūs grūti.
FPilns intervijas teksts www.diena.lv