Mana vecāmāte arī vāca ārstniecības augus ziemai, tā, kā viņai likās pareizi - bija saraksts un katru gadu tas tika nokomplektēts. Neskaidrību gadījumos viņa lietoja kādu vecu grāmatu ar melnbaltām bildēm. Man kā mazai meitenei tas likās tik aizraujoši - staigājām kopā pa pļavām, vācām grozā dažādas zaļas lapiņas, ziedus, ogas, rāpāmies lauku mājas pagalma liepā. Tas man patika vislabāk. Tad tīrījām un kaltējām. Vecāmāte nekad augus nemazgāja, tomēr pārskatīja, pārcilāja, izkārtoja.
Tālākais kā seriālā Likteņa līdumnieki - istabaugša bija pilna ar slotiņām un uz papīra izklātām lapām un ziediem. Atceros, ka nedrīkst kaltēt tiešos saules staros, jāmeklē ēna un caurvējš. Kā šī telpa smaržoja!
Kamēr mani bērni bija mazi, turpināju ierasto zāļu vākšanu, sarakstu saīsinot līdz minimumam jeb «mājas aptiekas obligātajam sarakstam». Pelašķi lieto, ja ir saaukstēšanās un klepus. Liepziedi - tos, manuprāt, tomēr nevajadzētu lasīt Rīgas centrā. Lieto, ja ir iesnas un saaukstēšanās. Zinu, ka liepziedi mazina galvassāpes, bezmiegu, nomierina. Kumelītes - es vienmēr jaucu, kāda iedarbība ir vājam, kāda - stipram uzlējumam, tikai zinu, ka diametrāli pretēja. Bet to var vienmēr internetā pārbaudīt. Kumelītes lieliski var izmantot inhalācijām. Meža zemenes - grūti gan noturēties un ogas neapēst, bet meža zemeņu ziedi, lapas un ogas tiek plaši izmantotas tautas medicīnā - imūnsistēmas stiprināšanai un vienkārši garšīgai tējai. Tomēr mana favorīte ir vīgrieze. Tai piemīt daudz dziedinošu īpašību, tā nomierina, attīra organismu, nostiprina asinsvadus, mazina temperatūru. Un smarža!
Gatavojot zāļu tējas, es tik strikti neievēroju, cik daudz drogu nepieciešams uz litru ūdens, vados pēc intuīcijas. Tā kā tējas lietoju «vieglos» gadījumos, piemēram, saaukstēšanās laikā, domāju, ka tam tik lielas nozīmes nemaz nav. Lietojot ārstniecības augus ilgstoši, noteikti jāpārbauda, cik lielos apjomos tās jālieto. Joprojām neprotu veidot spirta uzlējumus vai eļļas, bet droši vien man to nemaz arī nevajag. Mani aizrauj pats augu vākšanas un kaltēšanas process, tas rada prieku. Un, protams, gandarījumu rada arī stikla burkās skaistās krāsās sagatavotie augi plauktā - par to izcelsmi esmu pilnīgi droša. Un tad vēlā drūmā rudens vakarā vai skaistā ziemas pusdienlaikā, aplejot tēju uz pašas vāktām zālītēm, ir sajūta, ka esmu atgriezusies vasarā. Tieši tādā, kā šogad! Gaidīsim nākamo Homo ecos ekspedīciju.