Daiga Krūze. Slēpnis

.)I got my heart, I got my soulI got my back, I got my sexI got my arms, I got my handsI got my fingers, Got my legsI got my feet, I got my toesI got my liver, Got my bloodI've got life, I've got my freedomI've got the lifeDarbos, kas skatāmi šajā izstādē, Daiga Krūze medī to brīdi, kad bieži vien pavisam nenozīmīgi ārējie kairinājumi – zariņa pārlūšana uz takas, skujas dūriens pirkstā – izlaužas cauri ķermeņa mūriem, iekļūst slēpnī un nervu impulsu veidā piesaka sevi kā materiālu iztēles darbam. Viņu interesē brīdis, kad maņas pārtop tēlos. Ko tu redzētu, ja varētu tikai saost, vai tikai dzirdēt? Kā izskatās bailes? Vai tavs ķermenis par apkārtējo pasauli ziņo adekvāti? Vai tu zini, kas ir tur ārā, vai tikai mini? Ieraudzītie tēli sāk dzīvot paši savu neprognozējamo dzīvi, līdz atrod galējo un precīzo veidolu. Tās nav dabas mīļotājas afektu ilustrācijas. Spilgtie, nereti dzejiskie gleznu nosaukumi nesaka priekšā, bet vedina skatītāju brist tālāk un atteikties no “pareizajiem” redzētā tulkojumiem, nonākot līdz savējam. “Es zinu, kā uzgleznot labu bildi. Mani tas neinteresē. Māksla nerodas veiksmīgos paņēmienos, bet domas un procesa krustpunktā.”Reizēm, meklējot vizuālu impulsu darba turpināšanai, Daiga uz labu laimi izvelk un blakus skicei noliek trīs fotogrāfijas, lai tajās rastu kādu mājienu, saistošu kompozicionālu vai grafisku paņēmienu. Citreiz viena glezna ir vēstule viņas jaunajai darba dienai, un nākošie darbi ir tās atbilde un turpinājums. Spēles aspekts, viegla ironija par glezniecības monumentalitāti, mūsdienīga krāsu izjūta un dabas motīvu interpretācija ir tās takas un ceļi, pa kuriem šajā izstādē varam staigāt arī mēs.