Protams, mēs pazīstam Nīlu Geimenu, kā gan citādi. Viņa iztēles skarbi metāliskais valdzinājums urbānajās fantāzijās Nekadiene un Amerikāņu dievi, viņa ironijas spožā dzalkstīšana pasakā Zvaigžņu putekļi, viņa erudīcijas izaicinošie mežģi romānā Anansi dēli. Protams, mēs pazīstam arī Teriju Prečetu. Viņa asprātīgie valodas līkloči gan latviski tulkotajos mazdarbiņos Brīnumainā Morisa dēkas un Mazie, brīvie ķipari, gan vēl netulkotajā Diskpasaules daudzsējumu sāgā – iespējams, visu laiku spožākajā komiskās fantāzijas meistardarbā. (Interesanti, ka Geimens pie latviešu lasītāja, šķiet, izpelnījies lielāku atzinību nekā daudz izklaidējošākais Prečets, jo pirmajam tulkoti teju visi svarīgākie darbi, savukārt pēdējam – vien divi nesvarīgākie. Viņi paši, ja vien to zinātu, par šo faktu noteikti uzjautrinātos.) Taču sakiet, lūdzu, – kā šie divi iet kopā? Nekā neiet. Kā siļķe ar zemeņu ievārījumu. Kā kaķis ar kaktusu. Kā...
Pagaidiet. Jūs sakāt – šie divi sadziedājušies jau sen? Vēl pirms Amerikāņu dieviem un pēdējām cikturpadsmit Diskpasaules sērijām? Ak, jā... 1990. gads. Romāns Labas zīmes.
Apokalipse paredzēta nākamsestdien
80. gadi, Amerika. Piektās avēnijas restorāniņā sēž un dzer grāmattirgotājs, kurš patiesībā ir eņģelis, un bonvivāns, kurš patiesībā ir dēmons. Viņi ir noraizējušies par tuvojošos apokalipsi, kas paredzēta nākamsestdien uzreiz pēc launaglaika. Pa to laiku pasaule jūk prātā: no zemes izrokas apmulsuši Tibetas Baltās brālības pārstāvji, no debesīm nolaižas ne mazāk apjukuši citplanētieši, no okeāna paceļas nogrimusī Atlantīda, ar pompu ierodas četri apokaliptiskie motociklisti, savukārt 11 gadu vecais Antikrists dresē suni un nav gluži pārliecināts, ka pasaules gals ir viņa šībrīža prioritāte... Ja jums tas viss izklausās pēc murgiem, kas varētu sekot pārāk labām vakariņām, jūs gluži vienkārši neesat lasījuši pietiekami daudz Prečeta un Geimena.
Kā gandrīz jebkurā autoru dueta rakstītā darbā, arī Labās zīmēs ir teju neiespējami atšifrēt, kas tieši romānā ir uz Geimena un kas – Prečeta sirdsapziņas. Taču tas, ka teksts burtiski čum un mudž no atsaucēm uz pasaules kultūras ikonām, tomēr šķiet vairāk Prečeta nopelns, jo līdzīgu izaicinājumu lasītāja intelektam met tikpat kā visi viņa pārējie darbi, jo īpaši Diskpasaules sērija. Te nu ar vieglu nožēlu jāteic – bez vismaz daļējas šī blīvā zemdegu slāņa izpratnes Labas zīmes var šķist labākajā gadījumā dzīvespriecīgs jampadracis bez lielas jēgas, sliktākajā – kādu ne visai legālu vielu inspirētas viegli histēriskas vīzijas.
Labas zīmes izbaudīt no sirds varēs lasītājs, kurš kaut vispārējās līnijās pārzina: a) filmu klasiku par apokalipses tēmām (jau romāna nosaukums oriģinālā Good Omens aizgūts no pazīstamās Ričarda Donera režisētās filmas un Deivida Zelcera jau pēc filmas tapušās grāmatas Zīme/Omen); b) pēdējos trijos četros gadsimtos radušos pasaules gala pravietojumus; c) Bībeli. Taču pārējiem nav pamata krist izmisumā, jo rakstnieku duets trakulīgi jandalē arī pa citām zināšanu jomām, līksmi parodējot gan urbānās leģendas par visdažādākajām tēmām, gan dažādos laikos populāras sazvērestības teorijas. Vēl vairāk: rakstnieki efektīvi jauc pēdas, dāsni papildinot tekstu ar šķietami izpalīdzīgām zemsvītras piezīmēm, kas nevis izskaidro, bet tikai vēl vairāk samudžina jau tā sapiņķerēto alūziju mudžekli, jo ir rakstītas nevis no faktiskās, bet gan fiktīvās perspektīvas. Taču kas par prieku sagaida godīgo lasītāju, kura spožā erudīcija čukst viņam priekšā gan to, kāpēc beibī Antikristam auklīte cenšas iesmērēt trīsriteni, gan to, kas īsti ir savā nodabā dziedošais burgerēstuves pavārs... Protams, laiku pa laikam rakstniekpāris ļaujas arī vienkāršam jociņu dzīšanas impulsam, ko tāpat pieprot visai filigrāni, nelaižot garām izdevību uzknābt ne britu monetārajai sistēmai, ne popkultūras klišejām.
Intelektuāli prasīgs teksts
Viss šis kultūrvēsturiskais virpulis tomēr ietver arī kārtīgu sižeta līniju, kas savukārt atbilst visiem žanra kanoniem. Tā centrā ir uz pirmā dzīves kūleņa – pusaudzības – sliekšņa stāvošais Ādams Jangs (pazīstams arī kā Antikrists) un viņa trīs atbilstoša vecuma draugu kompānija, kuri veido efektīvu pretsparu gan apokaliptiskajiem motociklistiem, gan debesu un elles plāniem pielikt šai bodītei, ko saucam par Zemi, efektīvu punktu. Ar to taču nav kur steigties, vai ne? Vismaz ne tik ilgi, kamēr pasaulē ir draugi, ar kuriem kopā spēlēt spāņu inkvizīciju.
Tas vēl nav viss. Tekstā darbojas arī apbrīnojami mūsdienīga XVII gadsimta ragana un viņas pēctece, kas vada mūžu sences pārlieku precīzo pareģojumu ēnā. Paplucis raganu mednieku leģions, kurš sastāv no veca seržanta, kurš gan gribētu, bet vairs nevar, un jauniņa ierindnieka, kurš gan varētu, bet diez ko negrib. Un jau pieminētais apburoši sarkastiskais dēmona un eņģeļa duets, kuri iemieso pilnu klišeju gammu par debesu un elles iemītniekiem un paši par tām eleganti ironizē. Visos šajos samezglojuma punktos tiek izspēlēts debešķīgs farss, kura piedzīvojumu aulekši nevainojami atbilst to pašu filmu un grāmatu likumībām, kuru neloģiku autori tik filigrāni izķidā.
Labu zīmju nākšana klajā šobrīd ir izaicinājums vairākās nozīmēs – tas ir ne tikai intelektuāli prasīgs teksts blīvā atsauču slāņa dēļ, bet arī situācija tā uztverei pašreiz Latvijā nav visai labvēlīga, jo daļa romānā parodēto darbu vai nu nav latviski tulkoti, vai nav īpaši labi pazīstami. Arī Prečeta angliski sausais humors un Geimena melnīgsnējās intonācijas diez vai būs pieņemamas lasītājam, kuram šķiet, ka eksistē kaut kas tāds, par ko nedrīkst smieties. Ja uz visu paskatās no simboliskas, psihoanalītiskas un vēl sazin kādas perspektīvas, romāns nebūt nav jālasa tieši kā fantāzija. Taču vienalga, vai fantastisko ietērpu atmetam, ņemam par pilnu vai cenšamies atšifrēt citādi, tomēr pamatos joprojām paliek tas pats stāsts par cilvēcības saglabāšanas cenu. Jo katram tak laikam pienāk tāds pasaules gals, kādu tas pelnījis.