No turienes, kur gaiši mati un zilas acis, ja vien nav iejaukušās poļu, leišu, krievu, baltkrievu asinis, jo – robeža pavisam netālu.
Divi ļoti gaišmataini, ļoti zilacaini un skaisti gulbju pilsētas bērni, Roberts Ligers un Antra Liedskalniņa, 1951. gada rudenī iepeld Rīgas kanālā pie Daugavas. Uz palikšanu. Viņiem ir loti maz pārtikas, necilas drēbes, kuras tomēr nenomāc viņu dabisko pievilcību un problēmas ar "e". Toties ļoti daudz talanta, karsta sirds un gluži neprātīga teātra mīlestība. Viņi grib uz teātri, viņi nemaz neko citu nespēj iedomāties.
Viņus uzņem, nevar neuzņemt. VKTMF (Valsts Konservatorijas Teātra mākslas fakultātē) kopā ar vēl 12 tādiem pašiem izskatīgiem, daudzsološiem, teātrī neprātīgi iemīlējušamies. Pavisam kopā 14, viņi veidos kursu, kurš vēlāk tiks vērtēts kā viens no spožākajiem (sākumā gan nekas tāds nerādījās, gluži otrādi).
Roberts Ligers, mans kursabiedrs, mūža draugs. No kursa, kuri visu turpmāko dzīvi paliks mūža draugi. Nu jau arī aiz mūža.
Roberts, Robstiņš, Robis. Gaišais, Loengrīnam līdzīgais.
Mēs mīlam cits citu, viens otru, sevi mākslā, mākslu sevī. Mīlam Meistarus. Domājam augstas domas, ceram lielas lietas, un baiļu mums nav necik. Tās ir sākums.
"...vakars rādīs, kāda bijusi diena..."
Nu. Nu ir kalna gals, no kura redzama panorāma. Panorāmas sākumā: Dailes četrinieks – Roberts, Dina, Mudīte, Arturs (Bērziņš). Mums ir tas smagais gods ar sviedriem un asarām kalpot teātrī, kur nekad nebeidzas Trakais Kavalieru Gads, kur "prieks ar bēdām kopā savīts".
Robertam – "Robstiņam", ar visu Leongrīna ārieni un gulbi ģerbonī, ir visgrūtāk: Dailes teātra skatuvi "no magazīnas līdz brandmūrim" aizpilda divi varoņi – mīlētāji, Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš. "Es jau arī vairāk biju raksturotājs," vēlāk teiks mans kursabiedrs.
Varbūt, tieši labi, pat labāk. Tā lemts. Ja ne tā, tad nebūtu Rīgas Pantomīmas, ārzemju braucienu, festivālu ar godalgām un visu, kas ar to sakarā.
Roberts Ligers – tieši tādēļ – ārpus DT rada kaut ko, kas vēl nav pantomīma, bet arī ne teātris, ne estrāde. Tikai vēlāk viņš atstās tikai kustību un mūziku, un tā būs Pantomīma.
"Mazais, kāda akurāt ir tava vaduļojošā zvaigzn’?" savā neiedomājamā latviešu valodā palaikam uzjautāja mūsu kursa vadītāja Vera Baļuna.
Tad, lūk, "mazais" Liger. Tava "vaduļojošā zvaigzne" uzmirdzēja trasē, kura paralēla Eduarda Smiļģa Dailei, tomēr tur, kur daile.
Izredzētība. Atrast vietu, kura tavējā, tev paredzēta, tu pats - aicināts.
Rīgas Pantomīma. Roberta Ligera vieta.
Nekad tā nekļūs par profesionālu teātri, kaut arī vērtībā neapšaubāma, kaut runas, ka "šajā lietā vajag kaut ko darīt" tikpat ilgas, cik pati Pantomīma.
Un atkal. Varbūt tā pat labāk. Šajā neprofesionālajā ansamblī savējo zvaigznes ceļu sākuši un nācijai dažādās jomās godu darījuši tik daudzi, ka var teikt, liela daļa nācijas ziedu pumpurojuši Pantomīmas zaros.
Tavs ceļš, Robert Liger. Tev arī viena no pantomīmām saucās Ceļš. Cik likumsakarīgi viss sakārtojies.
"...dari, un tu uzzināsi, kas esi..."
"Vai tavs mūžs kam lieti der..."
Vakars rāda, kāda bijusi diena.
Tagad:
Tu esi aizslēdzis sava nama durvis, sētsvidus tīrs. Tavas stādītās ābeles jau sen nes augļus. Viss godam.
Zemskatuvē Kultūras namā, kur Pantomīmas mājvieta, karājas Āksta cepure. Ar zvaniņiem... Āksti mēdzot būt gudrāki par laikmetu...
Paskandini zvaniņus no Augšienes, Robert Liger, Robstiņ, mans mūža draugs. Tā būs dzidra un laba skaņa. Tas būs smaids, kā vienā Tavā pantomīmā.
Teātra un kursabiedru vārdā – Mudīte Šneidere
Atvadīšanās no Roberta Ligera 21. septembrī plkst.12 Krematorijas Lielajā zālē