Latvijas teātru Ābolu ķocis. 24. novembris

Ozoliņš) līdz ar rozā eglīti iekļaujas pirmsziemassvētku repertuārā. Problēmas rada režisora nespēja izšķirties, vai paironizēt par stereotipiem, kas jauniem un ne tik jauniem pāriem gandē "to īso pielāgošanās laiku", vai izvirst riktīgā melnā humorā, vai tomēr iestudēt iejūtīgu psiholoģisku komēdiju... Lāgiem teju amatieriskā rosība aktieriem liek iestigt štampos. Kad harismātiskā Maija Doveika izkūņojas no "komiskā" stīvuma un pārstāj kliegt, uz viņu, tāpat kā uz viņas vīrieti — G.Grāveļa Džordžu — , pat kļūst interesanti skatīties. Otrs pāris — mīlīgi nekādais L.Dzelzīša "kara varonis" (ko nekādi nevar nojaust) un monstrozā A.Dzērves Dorotija bez neviena cilvēciska vaibsta — nesniedz vielu pat minējumiem, kādas attiecības starp abiem valda. Mulsinoša izrāde, kas tomēr iepriecina ar M.Doveikas atgriešanos teātrī. * * Mārīte Gulbe Viena situācija — nesen precēta pāra savstarpējā ecēšanās un aprašana vienam ar otru — liekas izstiepta bezgalīgi. Izrādes laiks rit un rit, bet jauni atklājumi par varoņiem un doto situāciju nerodas, un skumjākais — komisms ir samākslots un samocīts, biezi un rupji triepts. Arī scenogrāfijas kontrasts kā ar rungu pa pieri — rožainā Ziemassvētku namiņa idille ar saldo Elvisa Preslija dziedājumu pretstatā ģimenes kašķiem. Aktieri izmanto pārspīlējumu kā komikas radītāju, bet tieši tas rada pretestību. Vai tāpēc, ka Sarmītes Rubules kariķētajai kalponītei ir runas defekts un pagrūti ar saprašanu, skatītāju tūdaļ pārņems nepārvarama jautrība? Labi, tā ir epizodiska loma. Bet arī uz Maijas Doveikas Izabellu interesantāk kļūst skatīties vienīgi izrādes beigu posmā, kad vairs nav sīksolīšu tipināšanas, aktrises pievilcīgā seja atbrīvojas un saspiestā balss beidzot sāk skanēt cilvēciski. Dabiskākais un jēdzīgākais šajā marionetiskajā kompānijā ir Laura Dzelzīša Ralfs. * * Undīne Adamaite Spēcīgākais iespaids no šīs izrādes bija pirmais sniegs — smukā Ziemassvētku pastkarte — lielās lēnās pārslas aiz loga. Īstenībā tāds šogad vēl nebija snidzis. Esat ievērojuši, ka, Latvijas ziemām paliekot arvien knapākām, nostalģija pēc sniega publiskajā telpā (mākslā, reklāmā) pakāpeniski kļūst par mākslas tēlu. Tā ka paldies Ziemassvētku rūķim scenogrāfam Aigaram Ozoliņam. Vairāk man īsti nav ko teikt. Var iedomāties, ko ir gribējis T.Viljamss (nevar noticēt, ka tā ir viņa luga), bet kāpēc režisors Kārlis Auškāps idilliski rozā istabiņā savedis kopā šos cilvēkus, kas katrs ir kaut kā deformējis savas izpausmes (izņemot Lauri Dzelzīti) laikam taču, lai būtu smieklīgi, — nojaust ir grūti. Nesaprotu arī, kāpēc tik konsekventi tiek darīts pāri aktierim Jurim Gornovam, izmantojot tikai un vienīgi viņa daudzās komēdijās izkopto māku runāt saspiestā mekmekāzīša kunga balsī. Nevienu no iespējamiem stāstiem par cilvēku attiecībām (Viljamsa manierē vai kā parodiju par Viljamsu) nav sanācis izstāstīt, jo priekšplānā ir šis abstraktais kariķējums. Cerams, ka Maija Doveika drīz saņems arī citas lomas.