Izrāde ir balstīta uz Nobela prēmijas laureāta Dario Fo un viņa sievas sarakstītās lugas sižetu par precētu pāri, kas sāk eksperimentēt ar "brīvām attiecībām". Itālisko kaislību gaisotnē Aina jūtas kā zivs ūdenī, jo vienmēr izcēlusies ar drīzāk itāliešiem raksturīgu temperamentu un dzīvesprieku. Tomēr savā ģimenes psihoterapeites praksē Poiša pieredzējusi, ka bieži vien arī "vēso" latviešu dzīvē ienāk meksikāņu seriālu cienīgas kaislības.Fragments no intervijas:Vai luga ir piemērota latviešu publikai, jo mēs ar savu ziemeļniecisko temperamentu tomēr krietni atšķiramies no itāliešiem?
Ja es varētu atklāt visus attiecību stāstus, kas man tiek uzticēti par «vēso» latviešu dzīves kaislībām, daudzi būtu ļoti pārsteigti. Bieži vien uz āru mēs rādām kaut ko vienu, bet iekšpusē notiek pavisam kas cits, pilnībā salaužot stereotipus par rāmo latviešu dabu. Piemēram, ja cilvēki tev stāsta, ka kaislību vārdā ir gatavi viens otru nogalināt, ka naudas vai varas dēļ brālis ir gatavs vērsties pret brāli, tad kļūst skaidrs, ka latviešu temperaments nemaz nav tik bikls. Reizēm ir jāmeklē veidi, kā to ierobežot.
Bieži esmu dzirdējusi žēlošanos, ka ārzemēs cilvēku savstarpējās attiecības ir iejūtīgākas. Kad pēc ceļojuma atgriezies Latvijā, uzreiz redzi, ka šeit ir vairāk konkurences, cīņas par izdzīvošanu. Un tas ienāk arī pāru attiecībās. Daudzi neiztur šo spriedzi un mēģina aizbēgt no realitātes: sāk dzert, pīpēt zāli, ielaisties ārlaulības sakaros, kļūst par darbaholiķiem utt. Ak Dievs, ir taču tik daudz veidu, kā bēgt no sevis un attiecībām ar saviem tuvākajiem!
Ko darīt, ja kādam no pāra tomēr sagribas "taureņus vēderā"?
Sānsolis jau ir tas vieglākais ceļš. Daudz grūtāk ir iemīlēt savu vienīgo dzīvi, darot lietas, kas tev piešķiļ dedzību. Un, ja tu būsi bagātinājies kā personība, tas noteikti ienesīs jaunas vēsmas arī attiecībās. Piemēram, kāda sieviete man stāstīja: "Kad mans vīrs saņēmās un sāka iet uz basketbola treniņiem, es viņā atpazinu to džeku, kurā iemīlējos pirms 20 gadiem. Pirms tam viņš sēdēja pie televizora, un man jau likās, ka viņš ir nolēmis novecot. Tagad viņš pēc treniņiem atnāk mājās tāds sprigans, un es atkal varu viņā iemīlēties." Vīrietim kaut nedaudz ir jājūtas kā varonim, lai acis sāktu mirdzēt un viņš justos piepildīts.
Kāpēc Latvijas sievietes tik salīdzinoši daudz precas ar ārzemniekiem? Vai tas ir sava veida neuzticības balsojums latviešu vīriešiem, kas nav gana kvalitatīvs "precību materiāls"?
Arī ārzemniekiem ir savi plusi un mīnusi, viss atkarīgs no konkrētā cilvēka. Savā praksē esmu saskārusies ar sievietēm, kam bijusi gan ļoti pozitīva, gan negatīva pieredze. Cilvēciskām problēmām jau nav robežu, tās ir sastopamas jebkurā valstī. Ja sievietei Latvijā bijusi negatīva pieredze attiecībās ar vīriešiem, nereti viņa iemācās skaidrāk definēt to, ko sagaida no vīrieša. Tās nebūt nav pārspīlētas prasības, bet dažkārt Latvijas vīrieši to uztver ļoti saasināti. Es nepiekrītu uzskatam, ka mūsu sievietes precas ar ārzemniekiem tikai naudas dēļ; viņas meklē arī cieņu, cilvēcīgu attieksmi un emocionālo tuvību. Protams, arī Latvijā ir forši vīrieši, bet viņu nav tik daudz, un izglītotām sievietēm ir grūti atrast sev piemērotu partneri.
Latvijā ap 30% bērnu audzina vientuļās mātes. Kādēļ tas ir tik izplatīts ģimenes modelis?
Reizēm bērns sievietei nozīmē iespēju par kādu rūpēties un justies piepildītai. Tas ārstē iekšējo mazvērtības sajūtu. Jaunām sievietēm bieži vien ir milzīgs mīlestības deficīts; viņas meklē kaut vai īslaicīgas attiecības, lai varētu justies kādam vajadzīgas. Un tad šādās attiecībās rodas bērns, "mīlestības auglis", kura audzināšanu parasti nākas uzņemties sievietei, jo vīrietim tas nav bijis vajadzīgs, viņu interesē tikai bauda.
Kāpēc, jūsuprāt, mūsu sabiedrībā tik daudzi ir gatavi iejusties soģu lomā un nosodīt citus? Piemēram, kad tika savākti ziedojumi deviņgadīgā Dāvja ārstēšanai, bija ļaudis, kas metās iztirzāt, vai viņš ir "mūsu Dāvis" un būtu pelnījis ārstēšanu. Tāpat daudzi nosodīja latvieti, kas uzdrošinājās palūgt ziedojumus, lai aizbrauktu uz Antarktīdu un apskatītu pingvīnus.
Te es varu piekrist savam kolēģim Viesturam Rudzītim, ka Latvijā daudziem piemīt upuru, kalpu domāšana. Cilvēki nejūtas novērtēti, netiek galā ar savu dzīvi. Viņi dzīvo tikai "ēnas pusē", kur neieplūst dalīšanās prieks. Un daudziem ir sajūta, ka viņiem visu laiku kaut ko atņem. Tas, ka citam klājas labāk, kalpam ir kā sarkanā lupata, un tad uzplaukst skaudība un nenovīdība. Kāpēc ziedo Zanei, bet nepalīdz man? Kāpēc ārstē Dāvi, nevis kādu man pazīstamu bērnu? Taču nav jēgas dzīvē prasīt mistisku "taisnību", jo tāda nav iespējama. Ziniet, tas ir līdzīgi kā ar maziem suņiem, kas skaļi rej, jo viņiem ir škrobe, ka ir par viņiem lielāki suņi. Savukārt lielie suņi nemaz tik bieži nerej, jo viņiem piemīt pašcieņa.
Visu interviju ar Ainu Poišu lasiet žurnāla Sestdiena 30.janvāra numurā!