Atdeva sievai bērnību

Uz putekļainā ceļa pamanot auto, nav šaubu, ka pie stūres sēž tieši Georgs Bagātais jeb Džordžs Ričijs, kā viņu dēvē otrpus okeānam. No Latvijas ceļiem neraksturīgi milzīgā pikapa mums pretī māj smaidīgs vīrs beisbola jakā un naģenē. Ja vien viņam fonā nebūtu Latvijas lauku ainavas un putekļainā grants ceļa, šis varētu būt tipisks ASV skats. Pelēko auto Georgs ir atsūtījis no mājām Floridā. "Ja šeit pirktu kaut ko lietotu, nevarētu jau īsti zināt, ko tu dabūsi." Tas bija viens no priekšdarbiem, ko viņš gribēja paveikt, vēl esot mājās ASV, pirms lielā, ilgi gaidītā brauciena uz Latviju.Pa bedraino grants ceļu Georgs stūrē prātīgi un līgani. Pret visiem saviem auto viņš vienmēr esot izturējies saudzīgi. Sekojot sudrabainajam pikapam, drīz vien nonākam uz Āriņu zemes - 60 hektāru plašā Georga sievas Daces dzimtas īpašuma. Jau pa gabalu var redzēt uz gara masta plīvojam Latvijas karogu, kas šurp atvests no ASV. "Tas ir pašu šūts, no Daugavas vanagiem."_ Āriņos _satiekam arī pašu Daci, kura te ir dzimusi un pavadījusi pirmos savas dzīves 13 gadus. Plašo saimniecību kopā ar ģimeni viņai nācās pamest 1944.gada 6.augustā. Vispirms viņi devās pāri visai Latvijai uz Liepāju, no kurienes ceļš tālāk veda uz Vācijas bēgļu nometni. "Tur visus gadus bija liela neziņa. Gaidījām kādu skaidrību. Krievi visu laiku nāca un teica, lai braucam atpakaļ; bārstīja visādus solījumus. Bet mēs zinājām, ka sākumā nāksies doties uz Sibīriju un tikai tad atpakaļ. Visi viņiem atteica," stāsta Dace. Pēc pieciem bēgļu nometnē pavadītiem gadiem ģimenei radās iespēja noenkuroties ASV. Jāņos Āriņos bijušas pamatīgas svinības. Uz nelielās vagoniņa terases sapulcējušies 40 cilvēki. Viesu vidū bija gan radi, gan Bagāto kaimiņi. "Bijām kā siļķes mucā. Ja viens gribēja pagriezties, tad visiem bija jāgriežas līdzi," smejas Georgs. Sanākušie lustējušies līdz sešiem rītā. "Trobeli neviens netaisīja, laikam tāpēc, ka nebija stipro dzērienu," viņš ironiski piebilst. Sieva vēlāk atzīstas, ka viņu vecumā (rudenī abiem apritēs 85 gadi) svinēšana līdz sešiem šķitusi nedaudz par grūtu, tādēļ pēc svētkiem abi gribot baudīt tikai apkārtnes plašumus un viens otra kompāniju. Georgs Āriņos mitinās jau kopš 6.aprīļa, savukārt Dace no Floridas atlidojusi pirms Jāņiem. Neilgi pirms Daces ierašanās bija bažas, ka abu lolotajam sapnim par vasaru Āriņos nebūs lemts piepildīties. Tā kā Georga vecāki no dzimtenes aizceļoja jau pirms Pirmā pasaules kara un ASV uzaugušajam vīram nav Latvijas pilsonības, Latvijā viņam ir nepieciešama uzturēšanās atļauja. Pirmā atļauja tika izsniegta līdz 6.jūlijam, taču nākamās kārtošana pamatīgi buksējusi, un Georgam bija jāsāk uztraukties par sliktāko scenāriju - sieva beidzot ieradīsies šeit, bet viņam nāksies lidot atpakaļ uz Floridu. Galvenais šķērslis visā birokrātijas labirintā izrādījās veselības un dažādu nelaimes gadījumu apdrošināšanas polise, kas nepieciešama, pieprasot uzturēšanās atļaujas pagarinājumu. Neviena apdrošināšanas kompānijas filiāle tuvējā Madonā nepiekrita tādu izsniegt, jo maksimālais vecuma slieksnis šādai polisei esot 80 gadu, bet Georgs augustā svinēs jau 85.dzimšanas dienu. "Līdz 75 gadiem dabūt apdrošināšanu ir viegli, bet, ja esi vecāks, īpaši pāri 80, ar tevi neviens nemaz negrib runāt. Viņi izturējās tā, it kā līdz 85 neviens nedzīvotu," atstāsta Georgs. Beigās viss tomēr nokārtojās, un dažas dienas pirms Jāņiem pienāca labas ziņas - Georgs var bez raizēm uzturēties Latvijā. "Vai pazīsti Arni Krauzi? Viņš man palīdzēja!" Populārais televīzijas žurnālists ir Georga lauku kaimiņš. Uzzinājis par Georga nedienām, Krauze šo informāciju izplatīja sociālajā tīklā Facebook. Uzreiz pēc tam žurnālistam atrakstījusi Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa, solot, ka ar uzturēšanās atļauju viss būs kārtībā. Jautājums patiesi tika atrisināts jau nākamajā dienā, kad Georgam piezvanīja izteikti laipna darbiniece no Madonas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļas. Vaicāts, vai iepriekš ierēdņi ar viņu nerunāja tik laipni, Georgs asi noteic: "Tikai dusmīgu seju grūstīja papīrus!" Latvijā ierēdņiem trūkst izpratnes, ka viņu pamatuzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, norāda Georgs. "Es taču gribu šeit kaut ko sasniegt, palīdzēt Latvijai," viņš saka ar manāmu rūgtumu. Visu rakstu par Daci un Georgu Bagatājiem lasiet žurnāla Sestdiena 3.-10.jūlija numurā!