gadam. Vasaras otrā puse Latvijā ir kapusvētku laiks, un to laikā Nekropoles Latvijas apmeklētāju skaita līkne atkal augs straujāk. Mūsu sarunas laikā Borovkova kabinetā uz liela datorekrāna bija atvērta Nekropoles lapa, tajā nepārtraukti parādījās dažādi cilvēki, lielākoties gan tie, kuri atdzīvojas vairs tikai atmiņās un fotogrāfijās. Tomēr par interneta kapsētām Borovkovs sauc pavisam citas vietnes...
Fragments no intervijas:
Kas jums ir Nekropole - biznesa vai entuziasma projekts?
(Pasmaida.) Neteikšu, cik izmaksā Nekropoles uzturēšana. Pēc Zolitūdes traģēdijas savu enciklopēdiju pārcēlām uz serveriem ārpus Latvijas, jo tur ir lielāka jauda un drošāks serviss. Zolitūde parādīja, ka mums nepieciešama lielāka jauda (atver vietnes apmeklētības līkni, kurā skaidri izdalās divas virsotnes). Pirmā virsotne bija pēc Zolitūdes traģēdijas, otrā - kad palaidām Ukrainā kritušo sarakstu. Krievijas mātes tajā nereti atrod savus pazudušos dēlus. Tāpat katru dienu pie mums 10–20 cilvēku no Krievijas un citām bijušās PSRS republikām atrod savus piederīgos gulaga arhīva sarakstos. Tas viņiem ir liels kultūršoks - cilvēki ierauga, ka vectēvs, kurš skaitījās miris ar plaušu karsoni, patiesībā ir nošauts.
Krievijā tagad ir tendence pārrakstīt vēsturi, ieskaitot krievu Vikipēdiju. Paskatieties, kas tur rakstīts par Latviju! Par okupāciju tikai garām ejot, it kā nekādas okupācijas un deportāciju nebūtu bijis. Otra lieta ir mēģinājumi reabilitēt Staļinu un viņa politiku. Stingrās rokas ideoloģija ir ļoti stipra.
Ilgu laiku Nekropoles absolūtā apmeklējumu līdere bija Latvija, tagad to apdzinusi Krievija, nākamās ir Ukraina, Polija... Esam ieguvuši desmitiem tūkstošu Padomju Savienībā noslepkavoto poļu vārdu, un par šo tēmu lielu skandālu uztaisīja poļu emigrācija, ka tik daudz gadu pēc kara Polijā šīs informācijas nav, bet kaut kādi latvieši to ir atraduši un tagad tā ir pieejama arī poļiem. Kad pērn apritēja 75 gadi kopš Polijas okupācijas, mūs ar Nekropoles projektu uzaicināja uz Polijas parlamentu. Mēs esam arī Starptautiskā Sarkanā Krusta partneri, jo viņiem viena no funkcijām ir cilvēku meklēšana.
Kas attiecas uz entuziasmu, protams, visi lielie projekti turas uz kādu dullo. Mēs esam tāda dullā komanda, kas šo projektu virza uz priekšu. Ap sevi esam sapulcinājuši cilvēkus, ko saucu par "vēstures maniakiem" - Jāni Hartmani no Aizsardzības ministrijas, privātvēsturnieku (zināms no raidījuma Ielas garumā) Voldemāru Eihenbaumu, režisori Dzintru Geku...
Vai ar "dullo komandu" pietiek tāda potenciāli bezgalīga projekta īstenošanai?
Patiesībā šim vajadzētu būt visaptverošam UNESCO projektam. Esmu ļoti neveiksmīgi kontaktējies ar UNESCO pārstāvjiem Latvijā, bet tur saņēmu pieklājīgi vēsu skaidrojumu: ja būtu tradīcija, ka šeit tiek veikti ieraksti jau trešajā paaudzē, tad šo tradīciju varētu sākt sargāt. Sapratu viņu mājienu pienākt pēc 63 gadiem...
Taču Nekropoles veidošanā var piedalīties ikviens, un es aicinu to darīt: sākot no savu piederīgo, tuvinieku ierakstīšanas, beidzot ar atmiņu vai līdzjūtību ierakstīšanu par jebkuru personu. Jebkuram der atcerēties, ka izlasīt var tikai to, ko kāds ir uzrakstījis. Mēs esam radījuši drošu vietu. Rakstīšanai vajadzētu būt katra paša ziņā.
Iepriekšējā Sestdienas numurā dziedātāja Evita Zālīte atzina, ka mūsu sabiedrība ir kā uz padomju potcelma uzpotēts zars, tādēļ jāgaida, kamēr vecais celms atmirs un padomju mantojums vairs nebūs aktuāls.
Es gan gribētu redzēt, kā potzars var augt bez saknēm... Protams, paaudzēm ir jāmainās un jānāk ar jaunu redzējumu. Bet sena gudrība vēsta - ja tev nav pagātnes, tev būs ļoti grūti saskatīt savu nākotni.
Vai mūsu kapu kultūra nerāda, ka esam pārāk koncentrējušies uz pagātni?
Latviešu kultūrai ir trīs lieli zari: Dziesmu svētki, teātris un kapi. Pagātnes pieredze ir ārkārtīgi svarīga. Daudzās valstīs glābēji darbojas pēc principa, ka briesmu brīdī pirmie jāglābj bērni un sirmgalvji — tātad sabiedrības nākotne un tās pieredze, pagātnes zināšanas. Tiem, kas ir spēka gados, jāspēj izkārpīties pašiem.
Par latviešiem varētu teikt tā, ka mēs esam ļoti aizvainota nācija. Kā man teica viena dienesta vadītājs — kapi ir pilni ar tādiem jauniem un dikti aizvainotiem cilvēkiem. To vajag nolikt malā un iet uz priekšu. Spēja paskatīties uz sevi no malas liecina par sabiedrības brieduma pakāpi. Varbūt ar pašironiju un jokiem. Mums pat Nekropolē ir iecere izveidot melnā humora sadaļu. Humors ir mūsu labākais draugs, kurš pirmais pamet mūs grūtā brīdī. Bet vispirms kopā ir jāuzraksta nopietnā mūsu tautas vēsture, lai neviens netiktu aizmirsts. Neviens.
Visu interviju ar Aivaru Borovkovu lasiet žurnāla Sestdiena 24.jūlija numurā!
Pirdonīms
xxL
kora