Zona, no kuras pirms 30 gadiem evakuēja simtiem tūkstošu cilvēku un uz kurieni nācās doties vairāk nekā pusmiljonam tā dēvēto likvidatoru, nu vilina samērā prāvu skaitu tūristu un arī pa kādam nelegāli zonā iekļuvušam mūsdienu stalkeram – piedzīvojumu meklētājam, kas postapokaliptisko ainavu vēlas baudīt bez tādu lieko elementu kā gidi un čalojoša tūristu grupa klātbūtnes.
Dienu pavadīt pavasara saules apstarotā Černobiļas slēgtajā zonā, doties naksnīgā pastaigā pa Kijevu un apskatīt Neatkarības laukumu jeb Maidanu, skaidroties ar Ukraiņu robežsargiem, ka neesi karojis Azov bataljona rindās Donbasā, pavizināties Minskas metro un izspēlēt pašiedibinātu Lukašenko kausu kārtīs – to visu var paspēt Lieldienu brīvdienās, ja vien ir iekāriens, Latvijas ceļu bedrēs rūdīts busiņš un domubiedri ar Kijevas satiksmes ārprātam derīgām autovadīšanas iemaņām.
Jau sākumā, piesakot pārējos septiņus līdzbraucējus vienas dienas grupas tūrei pa zonu, apzinājos, ka manas nomoda fantāzijas par vientuļo, skarbo klejotāju postapokalipses pasaulē šoreiz paliks nepiepildītas. Tādā gadījumā jāpiesaka privātā tūre, kur tu un tavi līdzbraucēji esat noteicēji gan par maršrutu – cik nu to atļauj drošības un citi ierobežojumi –, gan par to, kurā objektā uzkavēties ilgāk, vai jāmēģina iešmaukt zonā uz savu galvu. Biju rēķinājies, ka bez mums šajā grupā zonu šodien bradās vēl kādi padsmit cilvēki, taču, nonācis noteiktajā izbraukšanas vietā, apjautu, ka būsim daļa no vismaz 40 cilvēku lielas grupas, ko līdz zonai vedīs lielā starppilsētu autobusā. Kā vēlāk pastāstīja viens no diviem mūsu gidiem Džonijs – patiesībā jau vienkārši Žeņa, taču viņš darīja zināmu, ka dod priekšroku angliskajam variantam –, esam ietrāpījuši pašā pīķa sezonā.
Pavasaris ir laiks, kad vairs nav jābrien sniegi, taču vēl nav salapojuši koki, tāpēc visu iespējams labi apskatīt arī no attāluma. Vasarās par spoku pilsētu dēvētajā Pripjatā pat lielos bloku namus, ja skatās no ielas, teju pilnībā aizsedz salapojušas savā vaļā atstātās papeles un krūmi.
Jau turpceļā viens no diviem gidiem, tas pats Džonijs, ar savu attieksmi nedaudz sāka kaitināt, bet vēl pēc pāris izlēcieniem pie sevis piešķīru viņam iesauku, kura lasītājiem labāk lai paliek nenosaukta. Varu vien viņam nedaudz atmaksāt, saucot viņu par Jevgeņiju, ne Džoniju, kā gados jaunais puisis uzstāja. Iepazīstinot ar tūrkompānijas noteikumiem par uzvedību zonā, Jevgeņijs pamanījās gan klaji netaktiski uzbraukt tiem, kas tos neievēro, – vārdus "ne tik gudrs" arvien biežāk aizstāja vienkārši "stulbs" –, gan ne pārāk pieklājīgi steidzināt grupu no viena objekta uz otru.
Saprotams, ka runātīgais puisis, kurš kompānijā strādā vien pavisam neilgu laiku, vēlējās labu – ierobežotā laikā parādīt grupai maksimāli daudz objektu, taču gida iemaņu trūkuma dēļ bija pilnīgs pretstats savam daudz nosvērtākajam kolēģim Igoram, kurš vajadzības gadījumā arī pasteidzināja, taču prata to izdarīt ļoti profesionāli un ieturēti.
Oficiālā iekļūšana zonā ir caur kontrolposteni, turklāt apmeklētāji nedrīkst būt iereibuši vai paģiraini. Pēc nelielas aizķeršanās iekšā tika arī vīrietis, kurš visu aptuveni pusotru stundu ilgo ceļu līdz zonai autobusā pavadīja acīmredzamās mokās un cieši apskāvis minerālūdens pudeli. Saderēju ar blakussēdētāju, ka viņš ir anglis. Izrādījās – īrs. Promiļu liegums gan, šķiet, attiecas tikai uz iebraucējiem, jo, pēc gidu teiktā, zonā strādājošajiem policistiem, kas kopā aptuveni vēl ar tūkstoti cilvēku mīt Černobiļas pilsētā, saspringtākais laiks ir no pulksten 18–19, kad pēc darba beigām jāpaspēj līdz vietējam veikalam. Vakarpusē, jau braucot ārā no zonas, tik tiešām pie veikala redzējām pulcējamies aptuveni divdesmit vīru uniformās. Astoņos sākas komandantstunda, un kaut kā taču laiks ir jāpavada.
Pēc diezgan neinteresantas pieturas Černobiļas pilsētā, kurā vienīgie divi ievērojamie objekti bija pati zīme pie iebraukšanas un groteskā, no armatūras stieņiem sametinātā eņģeļa statuja, pieturam pirmajā objektā, kuru ārkārtīgi gribēju redzēt savām acīm. Tā ir aptuveni 150 metru augstā un teju kilometru garā pretraķešu radara Duga antena – aukstā kara ēras un PSRS paranojas lieciniece, kas savulaik arī sagādāja krietnas galvassāpes radioamatieriem un oficiālajām radiostacijām, izdodot īpatnēju, klauvējošu zemas frekvences skaņu, un izpelnījās iesauku Krievu dzenis. Šeit vien labprāt pavadītu vismaz pusi dienas, jo konstrukcija ir labi saglabājusies, trepes – pieejamas. Ja laiks ļauj, antenā var samērā droši uzkāpt, lai paraudzītos uz zonu no cita skatpunkta krietni virs augstāko koku galotnēm. Gidi interesentiem ļāva uzkāpt pirmos divus posmus, taču ne augstāk.
Pēc obligātā pieturas punkta pārsimt metru attālumā no eksplodējušā reaktora, kurā gāja vaļā īsta pašģīmju un fotosesiju vētra, beidzot devāmies uz Pripjatu – padomju paraugpilsētu, kurā līdz katastrofai mitinājās ap 50 tūkstošiem cilvēku. "Šai vietai ieteicams braukt garām ātri un neapstājoties," autobusa mikrofonā paziņoja Jevgeņijs. Īrētā mēriekārta manā rokā uzreiz arī uzskatāmi parādīja, kāpēc. Šajā reaktora pusē ir sektors, kurā radiācijas līmenis normu pārsniedz aptuveni 50 reižu. Zonā no tuvu normai esoša radiācijas līmeņa līdz veselībai ilgtermiņā bīstamam starojumam var šķirt vien daži desmiti metru. "Zona vēlas, lai to respektē. Pretējā gadījumā tā sodīs," nāk prātā citāts no Andreja Tarkovska 1979. gada filmas Stalkers.
Visu rakstu par zonas dīvaini fascinējošo vilinājumu, kaitinošo gidu Džoniju-Jevgeņiju un skarbajiem ukraiņu robežsargiem lasiet žurnāla SestDiena 22.-28.aprīļa numurā!