Kartupeļpalma vējiem līdzi

Sapnis par savu festivālu gan jau ir bijis katram, kurš pats tādu kaut reizi ir apmeklējis. Vismaz iztēlojoties, kā tevi ar melnu limuzīnu atved uz preses konferenci. Miesassargu pavadīts, tu laiskā gaitā, zelta ķēdēm šķindot vien, ienāc telpā, apkārt skanot fotoaparātu klikšķiem, čukstiem un elsām. Ieņem vietu pie marmora galda, caur saulesbrillēm lūkojoties kaut kur nekurienē, iemalko konjaku, aizsmēķē cigāru un sāc stāstīt to, ko visi sen jau zina, cenšoties radīt kaut mazāko iespaidu, ka tevi pašu interesē arī sava festivāla programma... Eu, eu – mosties! Galīgi jau esi saulē pārkarsis? Ir 2020. gada vasara. Bet aptuveni tādas ir manas atmiņas, kas saistās ar savulaik Tallinā notikušo festivālu Rock Summer – mūzikas cienītājiem Latvijā Padomju Savienības sabrukuma laikā tā bija pirmā iespēja apmeklēt lielu rokfestivālu ar pasaulē pazīstamu mākslinieku piedalīšanos. Tur taču bija pats Džons Laidons no Sex Pistols ar savu tā laika grupu PiL, bet ar īru pankiem The Pogues un krievu metālistiem Korrozija metalla mums – latviešiem – pat bija lemts sadraudzēties. Vismaz pašiem tā toreiz likās.

Diemžēl astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā jeb juku laikos jebkāda operēšana ar lielākām naudas summām bija gana riskanta – ne par velti to šodien atceras kā reketa un bandītu varas laiku. Visi šie prieki ātri vien beidzās, bet īslaicīgi mēs tos izbaudījām, un atmiņā šī pirmā festivāla pieredze paliks uz mūžu.

Radio, uguns un ledus

Daudzus gadus vēlāk, kad Rock Summer jau bija vēsture, par lielāko festivālu Baltijā kļuva Positivus, un tā rīkotājs Ģirts Majors intervijās ir uzsvēris, ka programmas veidošanā paļauties tikai uz savu gaumi un iegribām nevar. Tas ir saprotams, ja festivāls iecerēts kā masu pasākums, kur piedalās pasaulslaveni mākslinieki ar lieliem honorāriem un vēlamais apmeklētāju skaits izdevumu segšanai ir pamatīgs.

Taču laiki ir mainījušies, un jau gadiem ilgi vārds "ārzemju" uzreiz negarantē kaut ko ekskluzīvu, kas noteikti nav laižams garām. Tāpat kā ar laiku esam novērtējuši pašu laukos audzētos dārzeņus un sapratuši, ka Laimas konfektes tomēr ir garšīgākas par košļenēm, tagad redzam, ka tepat, Latvijā, ir gana daudz labu mūziķu, kuri nereti arī tajā pašā Positivus snieguši vērtīgākus koncertus nekā lielās zvaigznes. Un tie nav tikai daži uz roku pirkstiem saskaitāmi vietējie mākslinieki, kuri spēlē pa trim koncertiem dienā, paspējot uzreiz nomaukt pilsētas svētkos, vakara pusē privātā ballē un vēl naktī kādā festivālā vai klubā.

Katrai maizītei ir sava garoziņa – teiktu senie latvieši –, bet šodien jau sen tā kraukšķīgā garoza ir garšīgāka par līmīgo mīkstumu, kas štopējas rīklē. Kaut radiostaciju nozīme mūsdienu cilvēku muzikālajā audzināšanā šķiet mazinājusies, pieprasījums pēc Latvijas Radio 2 popularizētā šlāgera un komercradiostaciju atskaņotās popmūzikas izpildītājiem dzīvajos koncertos liek domāt par pretējo – vai tas nav tāpēc, ka Radio NABA, kas izglīto klausītāju, spēlējot par citām stacijām krietni daudzveidīgāku mūziku, ārpus Rīgas tikpat kā nedzird?

Gadiem ilgi pētot latviešu mūziku – intervējot tās radītājus, vērtējot viņu jaunos darbus preses izdevumos, Zelta mikrofonā, Austras un alternative.lv balvu žūrijās, dažādos konkursos, veidojot arī raidījumu Zibens pa dibenu par visu laiku labākajiem latviešu mūzikas albumiem –, arī mani nelika mierā utopiska doma par sava festivāla veidošanu. Tur piedalītos mūziķi, kuri rada oriģinālu un unikālu mūziku, kādu vēl nekad neviens nav dzirdējis, nevis tādi, kuri kaut ko kopē, bet ir gana populāri, lai varētu savākt publiku, kas pat savai mīļākajai grupai zina tikai vienu dziesmu. Sākotnēji bija doma sarīkot festivālu mākslinieka Andreja Kalnača lauku mājās Ēdolē. Lai būtu mazāk problēmu ar visa nepieciešamā nodrošināšanu, biju to iecerējis kā pilnīgi akustisku festivālu bez elektrības. Tur tiktu aicināti mūziķi, kuri gatavi iztikt ar savu balsi un instrumentiem, līdz ar to arī mazu improvizētu skatuvju tur varētu būt daudz, jo cita citai ar lielu troksni tās netraucētu. Viss notiktu tā, kā varēja būt arī pirms diviem vai trim simtiem gadu. Mūsdienās bez elektrības visa dzīve šķiet apstājusies, un drīz tā būs vienīgā, par ko maksājam, toties mūsu senči bez tās tīri labi varēja izdzīvot, ja jau mēs visi esam radušies. Ēdienus gatavotu uz ugunskuriem, dzērienus atvēsinātu pagrabā uz ledus, nepieciešamo apgaismojumu iegūtu ar lāpām un ugunīm vai arī sāktu, kamēr saule vēl augstu, un mestu mieru, kad satumst...