Ja stāsts par manām attiecībām ar riteņbraukšanu un vispār sportu, būtu jāsāk no paša sākuma, tas būtu apmēram 1987. gads. No tā laika man ir trīs superīsas mirkļa atmiņas. Viena no tām: man ir apmēram trīs gadi, ir saulains vasaras rīts, un es minos ar savu sarkano Spārīti. Jau gandrīz iegriežos mājas pagalmā, bet nē – kaut kas nav labi. Paskatos pār plecu, un, jā, Spārīte ir pārlūzusi metinājuma vietā, kur savienotas trīs mazā ričuka rāmja sastāvdaļas. Viss, nav nekādas nojausmas, kas bija mirkli pirms vai pēc tam, tikai vecāku stāstītais, ka Spārīte man bija mīļa.
Vēlāk ar riteni braucu līdz skolai – dragāju ar kaimiņu Arni pa piemājas Saules ielu un regulāri 31. augusta ikgadējās Salaspils bērnu sporta spēlēs izcēlu velo segmentā pirmās vietas. Bet tad sākās skola, es atklāju grāmatas un ar riteni tā īpaši draudzēties vairs negribēju.
Var teikt, ka pēc ilgākas pauzes tuvākās attiecībās ar sportu es ielaidos pavisam nesen. Bet uzreiz nopietni – ar pavisam īstām sacensībām, pārbaudot savu izturību, mērķtiecību un varēšanu arī starptautiskā mērogā.
Viss ir gaisā
2014. gada 27. septembris. Agrs rīts Maļorkā, pludmalē pie Alkudijas. Es pirmo reizi esmu Ironman triatlona sacensībās. Nepiedalos, tikai vēroju, bet arī tad ir gana emociju. Ap divarpus tūkstošiem sportistu zilās peldcepurēs sanākuši pludmalē, gaisā jūtams prieks un vārdos grūti aprakstāma paskarba aizkustinājuma sajūta. Komentētājs skaļrunī stāsta par smagu cīņu visas dienas garumā visiem kopā un tomēr katram ar sevi, bet galā katru gaida vislielākā balva – apziņa, ka finišā kļūsti par aironmenu.
Varbūt izklausās banāli, bet, kad skatās to visu savām acīm, nekādas banalitātes tur nav. Es nekādi nesaprotu, kā var vispirms nopeldēt 3,8 km, tad ar riteni nobraukt 190 km un tam visam pa virsu – noskriet maratonu.
Šī ir gara, gara diena. Ķeru vislabākās vietas visas trases garumā, lai redzētu, kā mans vīrs Mārtiņš cīnās. Mums tas beidzas pēc 11 stundām un 22 minūtēm, kad beidzot varu apķert savu aironmenu un abi drusku paraudam no aizkustinājuma. Tobrīd man ir pilnīgi skaidrs: arī es kādu dienu gribu. Finišēt gribu. Nē, nē, aironmens ir par traku, es varētu pusīti. Jāiemācās tikai peldēt, lai var 1,9 km kaut kā nočunčināt, ar velo 90 km es gan jau nobrauktu – tomēr daži Vienības braucieni un Sebi kabatā, un galu galā šogad pirmoreiz braucu ar šosejas velo un pat velokurpes un velobikses man jau ir! Noskriet arī varēšu – šogad savu pirmo pusmaratonu jau pievārēju 1,56 h. Atliek tikai trenēties, lai to visu varētu salikt kopā triatlonā.
Cauri dubļiem
2016. gada 24. aprīlis. Manam dēlam Lūkasam ir jau septiņi mēneši. Ir auksta un lietaina sestdiena, un mēs ar Mārtiņu braucam uz Cēsīm, lai piedalītos sezonas pirmajā SEB velomaratona posmā. Pēc Lū piedzimšanas esmu ļoti maz trenējusies, tikai ātrā solī ikdienā staigājusi lielus attālumus ar ratiem. Trase ir dubļaina, mana riteņa pārvaldības tehnika ir tuvu nullei, es krītu mazā panikā pie katras lielākas dubļu peļķes, vairākas reizes iegāžos dubļos, jo nez kāpēc nolemju tajos pārstāt mīties (nav laika, jo jābaidās un jāgatavojas taču krist, un viegli jāiebļaujas "āā!").
Šajā dienā Mārtiņš, kurš visu posmu pavada man blakus, atbalstot, pamācot, uzmundrinot un velkot ārā no dubļiem, sāk attīstīt vēlāk līdz izcilībai noslīpētos uzbļāvienus: "MIN, MIN, MIN!!!" Tiem brīžiem, kad pie mazākā šķēršļa vai sarežģījuma trasē es sastingstu un klusībā jau mērķtiecīgi gatavojos krist.
Bet todien – todien finišā gandarījums ir milzīgs, visi šķēršļi pārvarēti bez raudāšanas, lai gan gribējās. Tālā smadzeņu nostūrī jau formējas apziņa – Mārtiņa ideja, ka mums abiem kopā jābrauc Sebi, ir izcila! Kāpēc? Jo tā varu izrauties no mājas dzīves un mammas lomas, kas dominē, tā abi varam darīt kaut ko kopā, plus viens uz otru paskatīties ārpus ikdienas, un, būsim godīgi, man beidzot arī jāsāk izkāpt no savas komforta zonas.
Nembremzē!
2017. gada 27. februāris. Spānija, Fuerteventura. Esmu savā pirmajā velonometnē. Lūkass un lielā meita Anna ir līdzi, ome un opis arī – viņi pieskatīs bērnus, kamēr mēs ar Mārtiņu un citiem Riga Ironman Team (RIT) puišiem katru dienu brauksim velotreniņos. Tāda bauda braukt ar šosejas riteni pa asfaltu! Nekādu dubļu, kritušu koku un akmeņu, tikai saule, pludmales ainavas un kalni. Kalni vispār ir mana lielā mīlestība. Precīzāk – mīties augšā kalnos. Tās sajūtas ir neaprakstāmas – tāda 100% veselīga cīņa ar sevi. Vienmēr, kad tikai iedomājos par to, kā braucu kalnā, vēderā un sirds rajonā tā patīkami iekņudas. Ja tā nav velomīlestība, tad es nezinu, kas tas ir.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21.- 27. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!