Pandēmijas laika piezīmes: Viss būs labi

Šajās Lieldienās pilnīgi noteikti varētu dzimt pavisam jaunas tradīcijas.

Olu kaujas rīkosim caur telefonu – uzvar tas, kurš sasit olu, nevis aifonu.

Pūpolu kātus jau pagājušajā svētdienā noteikti griezām divmetrīgus, un tie beidzot var būt noderīgi ne tikai simboliskai pēršanai: ar tiem tagad var gaiņāt ne vien slimību, bet burtiski – arī tās potenciālo pārnēsātāju. Savukārt šokolādes zaķus nāksies noslēpt un, patiesā priekā iegavilējoties, atkal atrast katram pašam.

Lai gan sākotnēji par jaunām svētku tradīcijām vispār nebija vēl domas. Tajā tālajā piektdienā, kad pandēmijas radītie aizliegumi vēl bija tikai kā mazi pumpuri koku zaros, mēs laiski spriedām: eh, klau, mēnesis atceltu lekciju, varbūt fiksi varam paspēt aizbraukt pie vecākiem Francijā, kur mēs varētu dalīt i bagetes, i rūpes par trīsgadnieku? Vecvecāki Emīlu nav redzējuši kopš vasaras, un tā mums ir tuvākā vieta, kur gūt ko līdzīgu "laukiem pie vecmāmiņas". Tāpēc samierināties ar situācijas absurdumu un netaisnību bija grūti: ātri atklājās, ka skaisti tapušais rīcības plāns tomēr nederēs, jo ierobežojumi vairāk līdzinās sniega pikai un ar katru brīdi veļas jo apjomīgāki.

Neizmantoto iespēju zaudējuma sāpe tomēr nedaudz pagaisa, kad dienu vēlāk Francija aizslēdza savu iedzīvotāju durvis un ārā ļāva nākt tikai ar paskaidrojumu vai ārsta zīmi. Tur kādai radiniecei ar vieglu klaustrofobiju šis valdības lēmums dzīvojamo platību samazināja vismaz par dažiem metriem, bet par lielu atvieglojumu kalpo dārzs, kur rudenī nešaubīgi būs ražas pārpalikums.

Tikmēr šeit mēs joprojām varam, pieklājīgu distancīti ieturot, izkustināt kājas. Kamēr citviet jau izīrē suņus, ar ko doties attaisnojamā pastaigā, man kādā mērena izmēra veikalā bija teju rupji jāatvaira dažas laipnas kundzes, kas tieši zem mana deguna vēlējās noskaidrot, vai šiem kivi ir atlaide, un palūgt sīknaudu. Kāpēc gan nepalīdzēt, citreiz nodomāju, bet šajā reizē biju tik ļoti noskaņojusies uz ātru, operatīvu un distancētu darbību, pacietīgi nogaidot savu divu metru kārtu pie salātu vitrīnas, ka šāds pēkšņs pavērsiens bija patiess pārsteigums. Tikai tad es apjautu, cik ļoti esmu kādu noteiktu karantīnas ziņu burbulī, kur visi ir apzinīgi, mājās paliekoši, radoši un lēnīgi pragmatiski iepērkoties.


Pirmā brīža rūgtumiņš

Aprunājoties ar tuvajiem, vērtējumi bija dažādi – dažiem ziņas bija kļuvušas par ikdienas drūmuma avotu, tikai vēl vairāk balinot sejas krāsu, bet cits joprojām nebija ticis pāri "tā jau tikai gripa" stadijai. Noteikti, ka daudzu rīcību un viedokli šobrīd apriņķo un ietekmē tādi paši nemitīgi informācijas satelīti, no kuriem ir tik viegli gan uzzināt par notiekošo citās zemēs, gan labprātīgi apkarināt ausis ar batoniem. Nolēmu ziņas lasīt mazāk.

Norobežošanās no visa veida "coronnovelē" (tas ir, Covid-19 literatūras) tomēr nepasargāja mani no viļņveidīgas īgņošanās par citu cilvēku izolēšanās manierēm. Visbiežāk pastaigās – cik ironiski! – es bārdā bubināju pretī laiskiem pretimnācējiem: "A ko tu neesi izolējies?! Šitā ar kokčika pudeli, zināms, ka nenopietnu mērķu vadīts, un tā tur blakus diez vai… o, nē, skaidrs – noteikti nav tava radiniece!" Šādi iekšējie monologi visbiežāk bija pretvilnis kādai man svarīgai, tagad apšņikātai ērtību saliņai: nepieejamas darba telpas, neaizsniedzami pakalpojumi, ar košu lenti apvilkti spēļlaukumi Tieši rotaļlaukumi, šķiet, ir bijis mans lūzuma punkts. Tas šķita bezgala netaisnīgi. Riska grupas, visticamāk, neiet tur regulāri vizināties, un arī citiem tā nav obligāta lieta. Ir lasīts sašutums, kā kaut kas TĀDS vēl var nebūt aizliegts, bet mazu bērnu pieskatītājiem vienkārši pieejams štrunts parkā var paglābt dienu no dziļas nomāktības, jo kaut uz brīdi tu viens pats neesi visas pasaules centrs un aizraujošo spēļu radītājs.