Pirms mēneša savā pirmajā uzņēmēja dienasgrāmatā SestDienā rakstīju, ka jau vairākus mēnešus visiem (arī sev) saku, ka nākamnedēļ SIA būs nodibināta – atlicis nokārtot tikai vienu sīkumu. Tagad tas ir noticis – mans uzņēmums tik tiešām ir tapis arī pilnīgi oficiāli. Pašā finiša taisnē šķita, ka atkal kaut kas noies greizi un šo rakstu varēšu saukt par Nākamnedēļ man būs uzņēmums, tomēr viss notika, un nekāda nākamnedēļa vairs nav jāgaida. Nav gan divreiz jāsaka, ka process līdz tam izrādījās interesants.
Kad biju salasījusi visus nepieciešamos dokumentus un aizpildījusi visas veidlapas, sacīju savam biznesa mentoram, ar kuru mani vienlaikus saista arī laulība, lai nes šurp to e-paraksta aparātu, sniegsim nu visu Uzņēmumu reģistrā. Un tad uzpeldēja jautājums: "Kur tev ir eID kartes pinkods?" eID kartes – kas? Pinkods? Man, protams, pirmā dzirdēšana, ka man tāds kaut kad varētu būt bijis. Izrādās, tādā gadījumā ir divi varianti. Varu visus pieteikuma dokumentus fiziski aizstiept līdz Uzņēmumu reģistram. Vienīgi tādā gadījumā darba laikā man būtu jāiet kopā ar mazu bērnu, jo šobrīd mans galvenais darbs tomēr ir mans dēls. Un tad mani jau interesē, vai ēkā var tikt iekšā ar ratiem un visu izdarīt ātri. Otrs variants: doties uz iestādi, kurā izsniedz pases un eID kartes, un palūgt, lai uztaisa jaunu pinkodu.
No sākuma pat sliecos uz pirmo variantu, tomēr tad sapratu, ka to e-parakstu tāpat agri vai vēlu vajadzēs. Labāk nokārtot, un miers. Devos uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) nodaļu, kurā viss noritēja gludi – varēja tikt iekšā ar ratiem, nebija rindu, nebija jāmaksā, un pēc divām dienām, kuras mana eID karte nakšņoja šajā nodaļā, tiku pie jauna pinkoda, kas nu man ļaus visu parakstīt elektroniski pa labi, pa kreisi.
Lētais mecenātisms
Kas vēl? Vēl tik bija jāaiziet uz banku atvērt pagaidu kontu, kurā iemaksāt pamatkapitālu, – tas pārtaps īstā kontā tad, kad uzņēmums reāli (nevis nākamnedēļ) tiks nodibināts. Kā rakstīju iepriekš, man paveicies, jo ģimenes draudzene, kas strādā bankā, piekrita būt mana menedžere – tas arī bija iemesls, kāpēc izvēlējos tieši šo banku. Ir forši, ja pretī sēž uzticams cilvēks, kas visu var izskaidrot un bankas bankrota priekšvakarā neaicina atstāt kontā virs 100 000 eiro.
Bet ne tik strauji! Draudzība ta draudzība, bet, izrādās, lai šajā bankā oficiāli tiktu pie menedžera, uzņēmumam nepieciešami septiņi miljoni eiro. Pēc ilgiem aprēķiniem biju nolēmusi, ka mans pamatkapitāls būs 10 eiro, kas ir tieši par 6 999 990 eiro mazāk, nekā nepieciešams ciešai draudzībai ar banku. Atmetu ar roku šai iestādei, sapratu, ka nekāda menedžera man nebūs, un izvēlējos citu banku pēc klasiskā kritērija: ja filiālē var tik iekšā ar bērnu ratiem, tad der! Biju dzirdējusi teikas, ka mūsdienās filiālēs jāsēž stundām garās rindās, tomēr mani apkalpoja uzreiz. Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments un SIA dibināšanas lēmums, un pagaidu konts gatavs.
Lai varētu sākt reģistrāciju, jāieskaita pagaidu kontā pamatkapitāls, jāsamaksā arī valsts nodeva 18 vai 20 eiro, kā arī jānorēķinās par publikāciju Latvijas Vēstnesī – valsts visnozīmīgākajā finanšu medijā. Pirmoreiz pērku publikāciju par sevi kādā medijā! Par pašu reģistrāciju ir jāmaksā 20 eiro, bet, ja visu iesniedz elektroniski, tiek piešķirta 10% atlaide. Es izdarīju nepareizi un samaksāju 20 eiro, pirms vispār vēru vaļā Latvija.lv un kaut ko mēģināju sniegt. Vēlāk atklāju, ka tieši sniegšanas laikā ir maksāšanas solis, kas tad izmaksā tos 18 eiro. Man atlika vienīgi atzīmēt, ka esmu jau norēķinājusies , turklāt es nevarēju ierakstīt, ka samaksāju divdesmit, nevis 18 eiro. No tā izriet, ka divus eiro esmu uzdāvinājusi valstij. Patīkami apzināties, ka man varbūt vēl nav septiņu miljonu eiro, bet jau esmu mecenāte!
Tātad – viss nomaksāts, visi doku-menti bez aizķeršanās iesniegti ar e-parakstu. Nu tik atliek gaidīt piecas dienas, līdz Uzņēmumu reģistrs izskatīs manu pieteikumu un dos jāvārdu, liks tomēr vēl pagaidīt vai vienkārši pasūtīs trīs mājas tālāk. Bet es jau nesēžu, rokas klēpī salikusi. Pēdējos mēnešos, kuru moto ir bijis "Man pēc nedēļas būs uzņēmums", esmu uztaisījusi uzņēmuma Facebook lapu, dizainers ir uzzīmējis kaut kādu vizuālo identitāti, esmu novadījusi pa kādam semināram un uzstājusies gana publiski, lai par to ziņotu arī kāds cits medijs. Un tad rodas grūtības izfunktierēt, kā mani vispār pieteikt. Skaidrs, ka es nevaru būt uzņēmuma XXXXX dibinātāja vai īpašniece, vai priekšniece, jo tāds uzņēmums vēl nemaz nepastāv. Kāda komunikāciju speciāliste, manuprāt, lieliski atrisināja šo situāciju, nosaucot mani par kustības XXXXX dibinātāju. Precīzi! Kaut kāda kustība tur tiešām notiek – turklāt jau vairākus mēnešus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!