Latviešu literatūrā Godiņš ienāca pagājušā gadsimta 70.gadu beigās, bet jau pirms tam abi tikpat kā neatšķiramie dvīņubrāļi Godiņi, Guntars un Aigars, bija ieguvuši reģionālu slavu kā Sēlijas bītli. Muzikalitāte bija viens no iemesliem, kāpēc Guntars pievērsās nevis Sēlijai tuvās leišu, bet igauņu valodas apguvei. Tālaika jauno poētu darbaudzinātāju Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa mudināts, viņš sāka atdzejot vispirms igauņus, tad arī somus. Guntaram piešķirtie Igaunijas un Somijas ordeņi ir skaidrs apliecinājums tam, cik augstu viņa veikumu mūsu kaimiņi novērtē. Tulkodams Godiņš pagājušā gadsimta 80.gados iepazinās ar tiem igauņu intelektuāļiem, kuru, samērā ar Latviju, atklātāka pretestība padomju režīmam galu galā iniciēja Igaunijas radošo savienību plēnuma un Tautas frontes izveidošanu - tas toreiz, 1988.gada sākumā, bija grūdiens līdzīgu aktivitāšu rīkošanai Latvijā. Guntars bija viens no tiem, kuri šīs igauņu idejas pārveda uz Latviju. Tagad viņš grasās dibināt jaunu partiju - mikrodžiga partiju, saredzot makšķerniekos to spēku, kas var glābt nāciju.
Ko tu darīsi, ja tavi mazmazbērni reiz atradīs tavus ordeņus un izvīlēs līdaku vizuļos? Kapā apgriezīsies otrādi?
Nē, ja vizuļos, tad būšu laimīgs! Ja mazbērni un mazmazbērni ies manās pēdās, tad es varētu pat kapā sēdus piecelties! No maniem pieciem dēliem lielākā daļa jau ir ar makšķerēšanu saslimuši tā, ka no tās viņus nekas vairs nevar atraut. It sevišķi abi vecākie, Kristiāns un Tomass, kuri visvairāk bērnībā tika ņemti līdzi uz copi. Kristiāns, kurš tagad ir Kurzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītājs, būtībā ir profesionāls makšķernieks, nesen kopā ar pārinieku Mārtiņu Balodi vinnēja Latvijas kausu spiningošanā no laivas. Viņu komandā ir arī Māris Olte un pasaules čempions zemledus makšķerēšanā Pēteris Lideris. Mēs ar Tomasu, kurš tagad ir šefpavārs restorānā Neiburgs, jau vairs netiekam Kristam līdzi makšķerēšanā, tāpēc jo lielāks prieks ir tajās reizēs, kad izdodas izvilkt vairāk nekā Kristam.
Kā tavu dzeju ir ietekmējis tas, ko tu tulko?
Es pēdējā laikā ļoti maz pats rakstu, man ir ļoti daudz projektu. Tagad esmu pabeidzis tulkot Arturu Alliksāru (1923 - 1966), kurš pārnāca no Mordvijas nometnēm 1958.gadā. Trakajos laikos, kad citi rakstīja par Ļeņinu, viņš rakstīja fantastisku, eksperimentālu dzeju. Viņu, protams, nepublicēja, savus dzejoļus viņš lasīja kafejnīcās, autoostās, parkos.
Zelta laikmets igauņu literatūrā bija 60.gadi, bet arī tagad tā ir daudzveidīga, nav sastingusi. Igauņiem 90.gadu sākumā bija indeve izveidot dažādas literātu grupas. Piemēram, etnofutūristus, kurā piedalījās arī Contra, kura grāmata Contra Kaunis Gorjačij Igaunis latviski iznāca 2009.gadā. Igaunijā ir arī dzejnieku grupa, kas radījusi ironiski paradoksālo dzeju. Piemēram, Playboy tu varētu ielikt šādas Veiko Merka dzejoļa rindas: visdrošākais sekss ir māšana/ tu vari pamāt pat zīdainim, un nekas nenotiks.
Igauņiem it kā ir mazvērtības komplekss par savu skaitu - miljonu. Merka šajā sakarā ir uzrakstījis dzejoli Miljons. "dzīvojam uz briesmu robežas/ ja igauņu būs mazāk kā miljons/ izkritīsim laukā no kultūrtautu saimes/vienkārši kādā vakarā mēs vēl esam miljons un viens/ tad divi idioti iedzer tīrīšanas līdzekli/ un tas arī viss."
Contram ir arī dzejolis Himna pidžamai, inspirēts no diskusijām par himnu. Igaunijā bija diezgan asas diskusijas par himnas maiņu, jo Igaunijas un Somijas himnām ir viena melodija - teiksim, Igaunijas un Somijas komandu basketbola spēlē tad viena melodija jānospēlē divreiz. Arī iebildumi pret to, ka visu dara Dievs, šajās diskusijās parādījās. Contra, laikam taču pret šīm diskusijām protestēdams, jo himna ir himna, to nevar mainīt, uzrakstīja himnu pidžamai (šo vārdu var izdziedāt tāpat kā isamaa - tēvzeme).
Kā raugies uz apgalvojumiem, ka igauņu proza pasaulē ir izgājusi daudz labāk nekā latviešu?
Literatūrā grāmatu eksemplāru skaits nekad nav vienīgā vērtība. Protams, mums nav tik labas latviešu literatūras popularizēšanas sistēmas kā igauņiem. Bet tas vēl ir jautājums, vai viss, kas igauņiem iznācis citās valodās, ir tā labākā kvalitāte.
Kāda tev kā Latviju Tekstu redaktoram izskatās latviešu jaunās literatūras aina?
Pirms atbraucu no Igaunijas, ļoti maz zināju, kas notiek latviešu literatūrā, - nebija laika. Tagad, pateicoties darbam Latviju Tekstos, esmu iedziļinājies, un man ir prieks redzēt, ka dzejā ienāk arvien jauni vārdi. Kaut vai tāda stabila un stilistiski interesanta parādība kā Arvis Viguls, arī Artis Ostups izdod jau otro grāmatu. Redzu, ka viņi iet prom no mūsu paaudzes un rada savu poētiku. Man tas patīk, esmu par to, ka literatūrai jāmainās.
Kas notiek sieviešu dzejā?
Inga Gaile man patīk, arī Ingmārai Balodei ir maza, forša grāmatiņa, Annai Auziņai. Daudzus latviešu dzejniekus esmu atdzejojis igauniski. Ļoti pietrūkst mums literatūras jauniešiem, tādas literatūras, kur par jauniešu dzīvi neraksta opis, bet kāds no iekšienes.
Latvijas Tautas frontes jubilejas dienās varam atcerēties arī savu devumu kopējā baļķa nešanā. Mēs ar tevi bijām to 16 cilvēku skaitā, kas parakstīja aicinājumu 1988.gada radošo savienību plēnumam uzņemties "Tautas demokrātiskās frontes" iniciatora lomu - Viktors Avotiņš šo aicinājumu izteica plēnuma beigās, bet uzreiz nekas nesekoja, kamēr ceka un čeka nebija devušas svētību. Tu toreiz biji no tiem, kas uz Latviju pārveda igauņu idejas.
Igaunijas radošo savienību plēnums notika 1988.gada 1., 2.aprīlī. Ideja par Tautas frontes dibināšanu dzima 13.aprīļa vakarā TV diskusiju raidījuma Padomāsim vēl tiešās pārraides laikā, un pēc raidījuma turpat studijā raidījuma veidotāji un dalībnieki lika pamatus šai organizācijai. Rakstnieki Jāks Jeerīts, Pauls Ēriks Rummo, Jāns Kaplinskis bija tie, kas tur visvairāk ņēmās, - visi mani draugi. Man bija pārtulkoti igauņu materiāli. Atbraucu uz Rīgu un tikos ar Uldi Bērziņu un Viktoru Avotiņu, ar kuriem vienmēr kaut ko pārrunājām. Radās doma, ka vajag kaut ko darīt. Mūsu pulciņam pienāca klāt vēl daži - Sarmīte Ēlerte, tu, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Jānis Rukšāns... Mēs diskutējām par katru punktu un būtībā uzrakstījām projektu "Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā" pieņemamai un Latvijas kompartijai un valdībai iesniedzamai vēstulei. Šo projektu dabūjām gatavu ātrāk nekā Rakstnieku savienība, zinot, ka viņi arī tādu sastāda - viņiem pa saviem kanāliem informāciju no Igaunijas piegādāja Anna Žīgure, mums bija alternatīvais, jauno rakstnieku, kanāls. Tādā veidā viss dubultojās. Manuprāt, daudzas mūsu domas bija foršākas, asākas, viņi tās vienkārši iekopēja savās rezolūcijās, jo kāds no mūsējiem viņiem tās pienesa.
Atceros, pirms plēnuma bija zināms satraukums, ka mēs jau esam savu projektu sagatavojuši. Mēs ar Viktoru Avotiņu, Rukšānu, Uldi Bērziņu, pirms plēnuma vēl gājām uz pieņemšanu cekā pie Anatolija Gorbunova mūsu dokumentu aizstāvēt. Uldim pēdējā brīdī iekoda kāda muša, viņš ņēmās teikt, ka dokumentā jāiekļauj arī cietumnieku žargona aizsardzība! (smejas).
Beigās plēnuma rezolūcija bija kompromiss, acu aizmālēšana no abām pusēm. Bet, ja mūsu dokuments būtu palicis kā samizdats, tam nebūtu nekādu tālāku seku. Mana versija par fronti ir tāda, ka atmodas procesi jau bija aizgājuši tik tālu, ka gan cekai, gan čekai bija prātīgāk ar fronti nekā bez tās.
Visu sarunu ar Guntaru Godiņu lasiet Sestdienā!