Daugavpilietis Anatolijs Levša ir Latvijas triatlona leģenda. Sācis sportista karjeru kā slēpotājs, turpinājis kā biatlonists, bet pasaules mērogā nozīmīgākos panākumus guvis mūža ceturtā gadu desmita beigu daļā, kad kļuva par četrkārtēju pasaules čempionu ultratriatlonā, divreiz uzvarēja divkāršajā ultratriatlonā un vienreiz arī trīskāršajā. Gadiem ritot, Levša mazliet zaudējis ātrumu, tāpēc nopietnākās sacensībās startē nelabprāt, jo viņu interesē tikai uzvaras. Tomēr sava vecuma kategorijas sacensībās latvietis aizvien piedalās un nes Latvijas vārdu pasaulē.
Karjeras laikā iegūtajām medaļām un kausiem Levšam sen vairs nepietiek ar vienu trofeju plauktu vai pat istabu. Nozīmīgākās medaļas rūpīgi sakārtotas aiz vitrīnas, kausi izkārtoti atbilstoši savam augstumam pa plauktiem. Ejot uz Levšas mājas otro stāvu, redzamas uz sienām gar kāpnēm izliktas senākas un ne tik senas fotogrāfijas ar iemūžinātiem karjeras veiksmīgākajiem brīžiem. Lai gan triatlons noteikti nav tas sporta veids, kurā panākumus varētu skaidrot ar veiksmi. Viņš pats par savas dzīves lielāko veiksmi sauc sievas Silvijas satikšanu un savu ģimeni. Bet sportā visas medaļas gūtas ar neatlaidību, daudz sviedru liets.
Kā nolēmāt pievērsties izturības sporta veidiem?
Man bija divus gadus vecāks brālis. Cik vien sevi atceros, mums ļoti patika sportot. Pagalmā dzenājām bumbu. Brālis pirmais aizgāja trenēties slēpošanā. Toreiz tieši parādījās treneri, sporta skolas. Man arī gribējās. Sākumā mani gan nepaņēma, tad ievirzīja mūzikas skolā, spēlēju akordeonu. Pēc kādas astotās klases sāku aktīvāk nodarboties ar sportu. Sāku slēpot Krāslavā, paralēli startēju vieglatlētikā, soļošanā.
Kā jau agrākos laikos – sportoja visur, kur varēja.
Jā, bet vieglatlētikā man sākotnēji bija labāki rezultāti. Vidusskolā parādījās rezultāti arī slēpošanā. Pēc vidusskolas absolvēšanas mani aģitēja nodarboties ar soļošanu, bet pats nolēmu izmēģināt spēkus biatlonā. Tobrīd tas Latvijā kļuva populārs, bija spēcīgi sportisti. Aizbraucu mācīties uz Rīgu un pārkvalificējos uz biatlonu. Sešus septiņus gadus aktīvi nodarbojos ar biatlonu.
Iepriekš bijāt šāvis?
Nē.
Tad kāpēc biatlons?
Tolaik bija tieši tāda pati situācija kā tagad – biatlonistiem bija labāki rezultāti. Visi labākie slēpotāji gāja uz biatlonu. Slēpošanas pamati man bija, pakāpeniski uzlaboju arī šaušanu, tad arī tā lieta aizgāja. Biju Latvijas čempions gan slēpošanā, gan biatlonā. Pēc tam beidzu, kā es tobrīd uzskatīju, aktīvā sportista gaitas, un mani uzaicināja uz Daugavpili strādāt – trenēt slēpotājus. Sāku strādāt, bija arī labi audzēkņi. Bet astoņdesmito beigās bija siltas ziemas, ar sniegu bija pašvaki. Un tad parādījās triatlons, par kuru rakstīja avīzēs. Man radās interese, pašam gribējās sevi izmēģināt. Pirmoreiz pamēģināju laikam 1986. gadā, kad bija Latvijā pirmās sacensības. Es tajās uzvarēju. Apstākļu sakritība: sniega nebija, man ilgstoši gribējās izmēģināt spēkus triatlonā. Ap 1989. un 1990. gadu pamazām visus savus audzēkņus no slēpošanas pārkvalificēju uz triatlonu.
Trenējoties slēpošanā un biatlonā, triatlona disciplīnas gan laikam nekas jauns nebija, jo tāpat taču vasarās mināt riteni, daudz skrējāt un gan jau arī peldējāt.
Tieši tā. Peldēt jau varēju, riteņbraukšanu izmantojām treniņos. Un skriešana pati par sevi. Es sevi nekad neesmu uzskatījis par skrējēju, bet treniņos to darījām. Kaut kad astoņdesmito gadu beigās draugi mani pierunāja noskriet maratonu. Visi deva padomus, lai tikai nepārforsēju tempu, bet beigu beigās es Latvijas čempionātā ieguvu trešo vietu, distanci veicot divās stundās un 35 minūtēs. Un tas tā arī palika mans visu laiku labākais rezultāts (smejas).
Kas notiek galvā, kad distances pēdējos kilometros beidzas baterijas? Piezogas domas par izstāšanos?
Ir bijis arī tā, jā. Tad daudz ko izšķir atlikusī distance. Ja paliek vēl kādi pieci kilometri, tad jau pārvaru sevi, bet, ja pusdistancē, tad var arī izstāties. Es gan laikam nekad neesmu izstājies maratonos. Daudz gan arī neesmu skrējis. Kādus desmit. Ja sākas muskuļu sāpes, var nomest tempu. Tad jau līdz finišam kaut kā tiek.
Otrā elpa nenāk?
Nē, nenāk vis. Man gan nav bijis tā, ka es nolūstu. Vienkārši nesaprotamas muskuļu sāpes mēdz parādīties, bet sirds strādā, kā nākas.
Tagad biatlonisti vasarās aktīvi izmanto rollerslēpes. Jūsu laikos arī bija tādas iespējas?
Rollerslēpes bija, taču nebija trašu. Braucām tikai pa ceļiem. Tagad biatlonā, manuprāt, ļoti daudz izmanto divriteņus un rollerslēpes, bet salīdzinoši maz skrien.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 21.-27.aprīļa numurā!