Darels nerīkoja publiskas histēriskas akcijas, kā to dara Greenpeace, netiesājās ar tiem, kas nēsā ādas un kažokādas apģērbu, kā to dara dažas kinozvaigznes, nebija veģetārietis, kā daudzas citas slavenības, tomēr tieši viņš kļuva par lielāko dzīvās dabas aizstāvi XX gadsimtā. Darela mantojums ir 37 grāmatas, 35 filmas un vairāki desmiti no pilnīgas izzušanas glābtu retu dzīvnieku sugu. "Manā skatījumā jebkuras sugas iznīcināšana ir krimināla rīcība, līdzvērtīga neatkārtojamu kultūras pieminekļu, piemēram, Rembranta gleznu vai Akropoles iznīcināšanai," šo savu pārliecību Darels apliecināja darbos, izveidodams savu zoodārzu Džērsijas salā un uz jautājumu, kā viņam izdodas panākt reto dzīvnieku vairošanos nebrīvē, atbildēdams, ka naktīs viņš staigājot apkārt būriem un lasot dzīvniekiem Kamasutru.No Everesta līdz okeānamViņš bija cilvēks, kurš pazina kaislības, prieku un bailes, kurš dzīvi un pasauli tvēra ar pateicību un mīlestību, — tā Darelu raksturojis viņa biogrāfijas autors Duglass Botings. Biogrāfs uzskata, ka nebūs pārspīlējums saukt Darelu par mūsdienu svēto Francisku, kura svētā misija bija cilvēka vainas dēļ izzūdošu dzīvnieku sugu glābšana.
Džeralds Darels piedzima 1925.gada 7.janvārī Džamšedpurā Indijā kā ceturtais bērns Indijā dzimušu britu Luīzes Florensas Darelas un inženiera Lourensa Semjuela Darela ģimenē. Par Britāniju viņi neko daudz nezināja. Arī Džeralds, lai gan Indijā nodzīvoja tikai dažus gadus, neuzskatīja sevi par angli kultūras un uzvedības ziņā, bet viņa vecākajiem brāļiem un māsai šī izjūta bija vēl izteiktāka.
Bērnības atmiņās Darels rakstījis: "Citām sievietēm grūtniecības laikā gribas kokosriekstus vai citus neparastus produktus, bet manai mātei bija stipra vilkme pēc šampanieša, kuru viņa patērēja milzu apjomos līdz pat manai piedzimšanai. Tieši šim faktam varu būt pateicīgs par to, ka spēju izdzert, cik vien vajadzīgs." Alkoholam tiešām bija liela nozīme Darela dzīvē, un beigās tas viņu arī pieveica. Lai gan Darels bija izstaigājis biezākos džungļus un pabijis daudzos planētas nepieejamākajos nostūros, viņš nebija fiziski stiprs cilvēks. Bērnībā — trauslas miesas būves, pēc izskata līdzīgs Kristoferam Robinam, tikai mūžīgi ar kaut ko slimoja, jaunībā, tātad Otrā pasaules kara laikā, deguna blakusdobumu stāvokļa dēļ pat tika atbrīvots no karadienesta. Vēlāk Darels kļuva fiziski spēcīgāks, bet dažādas slimības, ieskaitot hronisku malāriju, un stresa radītās sekas turpināja viņu mocīt. Depresijas un citas kaites tika ārstētas ar alkoholu, kas palīdzēja Darelam nodzīvot vēl dienu, mēnesi, gadu un visu mūžu, bet beigās izvērtās par smagu atkarību, un lielais savvaļas dzīvnieku aizstāvis nomira 1995.gada 30.janvārī, nepilnu gadu pēc aknu pārstādīšanas operācijas.
Dzīvnieku glābējs
Formālās izglītības trūkumu Džeralds vēlāk kompensēja ar intensīvu pašmācību, un vēlāk izteicies, ka grāmatas ir dzīves sāls, zināšanu bruņas, ar kurām cilvēks kā bruņurupucis var ceļot pa pasauli. No grāmatām Darels arī uzzināja, cik plēsonīgi cilvēks izturas pret dabu. Viņu mulsināja zoodārzu darbinieku nespēja novērtēt dzīvnieku iznīcināšanas draudus un rīkoties, lai tos glābtu. Šo glābšanu Darels uzskatīja par zoodārzu galveno uzdevumu. Viņš gan pieļāva, ka sugas var izmirt arī no cilvēka neatkarīgu apstākļu dēļ, taču kategoriski nepieņēma vienas sugas — cilvēka — biocīdu pret pārējām. Ticību iespējai zoodārzā glābt izzūdošas sugas viņam deva visupirms no izmiršanas sekmīgi izglābtais Dāvida briedis.
1946.gada 7.janvārī Džeraldam palika 21 gads, un viņš saņēma tēva mantojuma daļu, 3000 mārciņu. Jau kādu laiku pirms tam viņš bija nolēmis pamest Vipsneidas zoodārzu, lai piepildītu savu sapni — kļūt par zvēru ķērāju zoodārziem un pēc tam ierīkot pašam savu zoodārzu, kurš pildītu trīs funkcijas — izglītība, zinātne un izzūdošo sugu pavairošana. Taču pazīstamie zvēru ķērāji, kuriem viņš piedāvāja savu palīdzību, atbildēja, ka viņam trūkstot ekspedīciju pieredzes. Tad Darels izlēma doties pats savā ekspedīcijā. Karš bija piebremzējis zvēru ķērāju biznesu, bet pēc kara daudziem zoodārziem vajadzēja papildināt savas kolekcijas. Uz atvadām viens no Vipsneidas zoodārza uzraugiem Darelam tikai ieteica neaizmirst, ka lauva krātiņā ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir lauva, kas tev no mugurpuses zogas klāt.
Piespiests rakstīt
Arī savu pirmo sievu Džekiju, Mančestras viesnīcnieka meitu, kura gatavojās operdziedātājas karjerai, Darels faktiski nolaupīja kā zvēru ķērājs, 1951.gada februārī apprecēdams viņu brīdī, kad mājās nebija Džekijas tēva, kurš iebilda pret meitas laulībām ar cilvēku no apšaubāmas ģimenes, kuram nav un acīmredzot nekad nebūs naudas (tajā laikā Darelam tiešām nebija ne darba, ne naudas, tēva mantojums bija iztērēts trijās ekspedīcijās). Džekiju viņš apbūra ar stāstiem par savu ģimeni un ekspedīciju piedzīvojumiem, savukārt Darela mātei Džekija iepatikās tāpēc, ka nebija zilacaina blondīne — tādas meitenes parasti bija patikušas Darelam, bet māte tās uzskatīja par īstām govīm.
Džekijas nopelns ir arī tas, kāpēc pasaule pazīst Darelu — finansiāli grūtajā laikā, kad abi varēja atļauties tērēt tikai divas mārciņas nedēļā, viņa mudināja Džeraldu uzrakstīt savus aizraujošos stāstus par ģimeni un ekspedīcijām. Džeralds liedzās, apgalvodams, ka viņam nepatīk rakstīt un viņš to nemāk tik labi kā brālis. Vēlāk Darels apgalvoja, ka viņu ļoti iepriecinājis tas, cik sirsnīgi Džekija smējusies, lasot viņa darbus, un tikai vēlāk atzinusies, ka viņu uzjautrinājusi vīra pareizrakstība. Kad arī brālis Lorenss pievienojās Džekijas mudinājumam, Džeralds beigās noteica: "Labi, uzrakstīšu par mataino vardi un kā es viņu noķēru," — aizņēmās rakstāmmašīnu un ar diviem pirkstiem, elsdams, pūzdams, dzerdams neskaitāmas Džekijas pienestās tējas tases un brīžiem nomācoši drūmi klusēdams, uzrakstīja savu pirmo literāro darbu. Stāstu viņš 1951.gada 9.decembrī nolasīja BBC radio un, panākuma iedvesmots, dažās nedēļās uzrakstīja romānu par Āfrikas ekspedīciju Pārpildītais šķirsts, kurš jau kļuva par literāru notikumu un ienesa naudu, kuru Darels uzreiz nolēma tērēt ekspedīcijai uz Patagoniju. Rakstnieka darbu viņš vēlāk ir nosaucis par pašu grūtāko no cilvēka darbiem un piebildis, ka nebūtu rakstījis ne vārda, ja vien viņam būtu pietiekami daudz naudas.
Darela grāmatas ietrāpīja britu ceļojumu literatūras zelta laikmetā, kad lasītāju vairs neinteresēja karš un pēckara grūtības. Visu Darela ekspedīcijgrāmatu panākumus pārspēja viņa bērnības atmiņās gremdējoties uzrakstītais, 1956.gada 11.oktobrī iznākušais romāns par Korfu pavadītajiem gadiem Mana ģimene un citi zvēri. Grāmatas varonis desmitgadīgais Džerijs Darelam atnesa pasaules slavu un kļuva par dabas mīlestības iedvesmas avotu daudziem pasaules bērniem. Kad pēc gadiem Darels atkal aizbrauca uz Korfu, viņš atzinās sievai, ka gribot padarīt sev galu, ieraudzījis, par ko viņa bērnības paradīzi pārvērtusi tūrisma industrija, jo jutās vainīgs par to, ka ar savām grāmatām radījis cilvēkos interesi par šo salu.
Visu rakstu par Džeraldu Darelu lasiet Sestdienā!