Katalonija: Latvija mums ir brīvības paraugs

Tā ir skaista un skan līdzīgi latviešu valodai, īpaši to var just, ja klausās Mārtiņa Brauna komponēto Saule. Pērkons. Daugava, kas iedziedāta katalāņu valodā un tiek uztverta kā reģiona neatkarības himna. Pirms kāda laika 1,6 miljoni cilvēku Katalonijā, mācoties no Baltijas ceļa parauga, izveidoja dzīvo ķēdi, pieprasot pašnoteikšanās tiesības. Katalonijas ārlietu sekretārs Rodžers Albinjans intervijā Sestdienai skaidro, kāpēc katalāņi vēlas neatkarību no Spānijas un ko viņi mācījušies no Latvijas pieredzes.

Fragments no intervijas:

Vai, jūsuprāt, Eiropa sāk vairāk pieņemt Katalonijas neatkarības ideju?

Es to tveru nedaudz plašāk, ņemot vērā neatkarības centienus Eiropā pēdējo 25 gadu laikā. Kopumā Eiropa attiecībā pret reģionu neatkarības jautājumiem ir vēsa. Tāda pati attieksme valdīja arī tad, kad neatkarību gribēja atgūt Baltijas valstis vai, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas valstis. Tā ir normāla reakcija, jo Eiropa grib iekšējo stabilitāti. Patlaban mēs jūtam izpratnes trūkumu. Katalonijā cilvēki nesaprot, kāpēc viņiem tiek liegta iespēja lemt par savu nākotni, jo mēs taču dzīvojam demokrātijā. Uzskatu, ka jābūt vismaz kādai dialoga iespējai, lai mēs varētu izteikties un tiktu uzklausīti. Pēdējos gados vairākas valstis ir izteikušas bažas par veidu, kā Spānijas valdība risina Katalonijā samilzušās problēmas. Ne tikai tāpēc, ka aptaujas rāda, ka izteikti lielākā daļa grib izlemt sava reģiona nākotni. Pēdējos trīs gados reģionā ir noticis ļoti daudz protestu, mēs esam piedzīvojuši pat tādus, kuros piedalās pusotra miljona cilvēku. Tas ir liels skaitlis vienai demonstrācijai, ja ņem vērā, ka kopā Katalonijā dzīvo 7,5 miljoni. Latvijā dzīvo apmēram 2 miljoni cilvēku, un tagad iedomājieties, ka jūs visi kopā izejat protesta gājienā. Tas taču ir vērā ņemams, vai ne? Turklāt Katalonijas parlamentā divas trešdaļas deputātu uzstāj uz tautas pašnoteikšanos, uz to, lai cilvēki oficiāli var pateikt, kādu viņi grib redzēt šo reģionu.

Pirms pusotra gada toreizējais Latvijas premjers Valdis Dombrovskis pauda atbalstu Katalonijas centieniem, norādot, ja tauta vēlas referendumu, tad ir jāmeklē veidi, kā to īstenot. Drīz pēc tam ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs centās sasmelt izlieto, sakot, ka premjers ir pārprasts un Katalonijas neatkarības jautājums ir Spānijas iekšējā lieta. Vai katalāņus nesarūgtināja šāda viedokļu maiņa?

Latvija mums ir kā paraugs. Tā ir valsts, kas saviem spēkiem sasniedza neatkarību. Un kopš neatkarības pasludināšanas Latvija ir spējusi nostiprināt savas struktūras un izveidot vienotu nāciju, kas ir ne tikai jauna, bet arī dinamiska. To pašu var teikt arī par pārējām divām Baltijas valstīm. Latvija pirms dažiem gadiem piedzīvoja arī ekonomisko pāreju, kas iedzīvotājiem bija ļoti smaga. Bet jūs to paveicāt, un Katalonijai tas ir labs paraugs. Valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju, kas vēl nesen piederēja Padomju Savienībai, iegūstot neatkarību, ir pratusi pati sevi izveidot par modernu, ekonomiski attīstītu un dinamisku valsti. Tas mums ir nozīmīgs piemērs.

Bet vai jums nelika vilties šī attieksmes maiņa?

Nē, jo valdības ir pakļautas konkrētā brīža interesēm. Mēs zinām, ka lielākā daļa Eiropas valstu publiski pauž piesardzīgu attieksmi, bet tas ir normāli. Beigu beigās Katalonijā tomēr attīstās noteikti procesi saistībā ar pašnoteikšanos, un kādā brīdī starptautiskajai sabiedrībai vajadzēs reaģēt. Lieliski izprotu arī jūsu ārlietu ministra paziņojumus, kurš, starp citu, vēl nesen viesojās Barselonā. Tajā pašā laikā es zinu, ka daļā Latvijas sabiedrības pastāv zināmas simpātijas pret to, ko cenšas panākt Katalonija. 80.gadu beigās mūsu reģionā bija daudz iniciatīvu, lai sniegtu atbalstu Latvijai pašnoteikties kā neatkarīgai valstij. Atbalstu pauda ne tikai toreizējais Katalonijas prezidents, bet arī daudz vietējo kustību. Mēs varam turpināt šo savstarpējās atzīšanas tradīciju. Starp mums valda īpašas attiecības.

Katalonijā valda diezgan liels bezdarbs, bet jums šeit ir daudz imigrantu ne tikai no Eiropas. EK prezidents Žans Klods Junkers virza ideju par kvotu ieviešanu, paredzot, ka katrai valstij būs jāuzņem konkrēts bēgļu skaits. Vai jūs nebiedē, ka bēgļi, kas jāuzņem Spānijai, lielā mērā virzīsies tieši uz šo reģionu, jo, par spīti bezdarbam, esat bagātākais Spānijas reģions?

Katalonijā jau tagad ir liels dažādu tautu sajukums. 70 procentiem cilvēku, kas dzīvo Katalonijā, vismaz viens no vecākiem nav dzimis šajā reģionā. Ar to es gribu teikt, ka mūsu reģions ir ļoti multikulturāls. Pēdējos 15 gados Katalonija uzņēmusi vairāk nekā miljons imigrantu no Āfrikas ziemeļiem, Āzijas un Latīņamerikas. Tas nozīmē, ka 15 procenti no visiem iedzīvotājiem ir imigranti no šīm pasaules daļām. Mēs esam izveidojuši ļoti labu integrācijas modeli, kas perfekti darbojas. Lai gan Katalonijā ir vislielākais imigrantu īpatsvars, šeit tikpat kā nav etnisku konfliktu, kas saistīti ar dažādu tautu sadzīvošanu. Mēs esam ļoti atvērta sabiedrība.

Visu interviju lasiet žurnāla Sestdiena 3.jūlija numurā!