Fragments no intervijas:
Kad jūs iesauca leģionā?
Pirmajā vilnī 1943.gadā. Atnāk man 12.martā pavēste: ierasties Grāmatrūpnieku namā Lāčplēša ielā. Tad iesauca latviešu tautas ziedu, 19 līdz 25 gadus vecus puišus. Saprotiet, kā iznīcina tautu! Muļķus mūs arī, kā tagad saprotu. Bet kur tu skriesi?
Vai Latvijas pašpārvaldei vajadzēja ļauties leģiona dibināšanai? Nevarēja no tā izvairīties?
Protams, varēja, Lietuva ir tam labs piemērs, viņi par to prasīja pretī savu valsti. Tad uzreiz ir cita politiskā situācija. Mariampolē viņiem bija karaskola, tur viņus jau sāka likt SS formās iekšā, bet lietuviešu virsnieki paklausīja savu politisko vadību un paziņoja, ka izformē vienību, ja nedod neatkarību. Tur pat ir notikušas kaujas, kur lietuvieši SS formās karoja pret vāciešiem, kas nāca viņus atbruņot.
Tātad vajadzēja izvairīties no leģiona dibināšanas?
Protams, vajadzēja. Kam tad jākrīt par velti? Mēs visu laiku esam karojuši svešos mundieros. Profesoram Edgaram Dunsdorfam ir grāmata Mūžīgais latviešu karavīrs. It kā skaista, bet propagandē mūsu varonību, karojot kopā gan ar zviedriem, gan cariem... Es uzrakstīju, ka abos pasaules karos ir krituši tik daudz latviešu, jauni puiši un vīri, ka ar šo kritušo pelniem var pārsegt visu Latvijas zemi, bet šie pelni nav auglīgi, jo tie mums neko nav devuši. Īsti auglīgi pelni ir tikai tiem trim tūkstošiem, kuri krita Latvijas atbrīvošanas cīņās — tā ir mana atbilde. Mēs esam skrējuši un atdevuši savas asinis par velti. Arī nākotnē karot jāiet tikai zem savas valsts karoga — kaut gan Afganistānā mēs ejam zem savas valsts karoga, bet mērķi ar mūsu valsts neatkarību nesakrīt.
Amerikas Savienotās Valstis ir mūsu sabiedrotais.
Jautājums ir, kur tas sabiedrotais tevi aizved...
Vai leģionāri kara laikā zināja, ka Rietumu demokrātijas ir Baltijas valstis atvēlējušas Staļinam?
Neko mēs nezinājām! Man nav nekādu iebildumu pret Konstantīnu Čaksti un Latvijas Centrālo padomi, bet 1945.gada 8.maijā mēs pulkā pat nezinājām, ka tāda ir. Tagad viņam gribēja Rīgā celt pieminekli Ļeņina pieminekļa vietā — ziniet, tā bija inteliģentu apvienība, kas bija ieņēmuši galvā, ka te nāks angļi un zviedri, un iedomājās, ka vācieši ļaus pāris tūkstošiem cilvēku veidot Latvijas armiju! Neviena vara to kara laikā neatļautu. Tie bija veltīgi upuri. Viņus visus izklīdināja, apšāva, aizveda uz koncentrācijas nometnēm.
Es 1990.gada 3., 10. un 17.aprīlī par leģionu uzrakstīju rakstu trīs turpinājumos Īsa latviešu leģiona vēsture, to publicēja Elita Veidemane, lai gan jau tad bija pretestība, ka nevajagot publicēt. Kopš tā laika esmu dienas presē uzrakstījis 32 rakstus par leģionu. Savās publikācijās esmu citējis arī vēsturnieka Džona Kīgena (John Keegan) teikto: "Vissvarīgākais pamatojums baltiešu vēlmei kopā ar vāciešiem karot pret krieviem ir bijusi tā vēsture, kā krievi ir izturējušies pret viņiem. (..) Lielākā daļa no austrumeiropiešu SS bija sabiedrības padibenes, izņemot latviešu un igauņu divīzijas, kas cīnījās, lai aizstāvētu savu tēvzemi. (..) Kad krievu otrreizējā okupācija ar draudošām briesmām kļuva nenovēršama un tā solīja atnest daudz lielāku ļaunumu nekā vācu vienaldzība pret latviešu un igauņu nacionālajiem centieniem, divas latviešu un viena igauņu SS divīzija pieņēma izvēli cīnīties līdz galam." Ja tautu nospiež galīgi bedrē vai žņaudz nost, viņa var izvēlēties, kādu sabiedroto grib, un būs pateicīga tam, kas viņu no bedres izvelk.
Pirms 16.marta jūs bieži meklē dažādu valstu žurnālisti. Ko viņi prasa?
Kā kurš. Reuters žurnālists reiz gribēja provokāciju, izvilka no mana grāmatplaukta Rietumos sarakstītu biezu grāmatu ar kāškrustu, lai es pozēju — lai gan tā grāmata ir pretnacistiska. Ar BBC žurnālistu reiz tikos pie Āgenskalna tirgus. Viņš bija agresīvs: "Kāpēc jūs gājāt kopā ar nacistiem?" Es pretī: "Bet kāpēc jūs ar komunistiem?" Kad viņiem sāk saukt skaitļus, kurš tirāns vairāk cilvēku nogalinājis, tad viņi parasti metas prom.
Vai un kā būtu jāpiemin leģionāri?
Jāsvin 16.marts nav, esam krituši par velti. Bet kamdēļ mēs nevaram netraucēti aiziet no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim, lai pieminētu kritušos biedrus? Latvijas valsts pašlaik pret leģionāru piemiņu apzināti izrāda lienošā komunisma nostāju.
Kas notiktu, ja Krievija Krimas scenāriju mēģinātu atkārtot Latvijā?
Mums jāturas pie NATO, nevis pie Eiropas. Eiropa ir izvirtusi, tai pat savas armijas nav.
Vai 1940.gadā Latvijai vajadzēja pretoties?
Pretoties vajadzēja vienu dienu. Man, mazam puikam, asaras bira, kad Ulmanis, kurš bija propagandējis, ka labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot, pa radio pateica, ka Latvijā ienāk "draudzīgas valsts karaspēks". To tagad izmanto. Tāpēc saku Visu Latvijai! līderiem: ko jūs ņematies ar to 15.maiju, kad Ulmanis beigās pieļāva kļūdu vai vienkārši bija gļēvs! Berķis armijai pavēli pretoties būtu devis, nākamajā dienā kapitulētu, un viss — mēs uz mūžiem bez kādiem strīdiem esam okupēta teritorija un varonīga tauta, pretojusies līdzīgi somiem. Nekādas viltus vēlēšanas nelīdzētu, un upuri nebūtu lielāki.
Visu interviju ar Visvaldi Lāci lasiet 14.marta žurnālā Sestdiena!