Lielais kaimiņš atnāca neaicināts

Taču vispār tas ir tikai pagaidu risinājums, jo sievai daudz labāk būtu dzīvot ar kaimiņu, tādēļ pēc kāda laiciņa plānots nojaukt starpsienu un pievienot guļamistabu (varbūt arī viesistabu) kaimiņa dzīvoklim. Padomju laikā šeit jau bijis komunālais dzīvoklis, kurā visi draudzīgi dzīvoja kopā, un galu galā "mēs taču esam gluži kā brāļi".Izklausās absurdi, bet tieši šādi uz Ukrainas iekšējo konfliktu reaģējusi tās lielā kaimiņvalsts Krievija, kas ievedusi savus spēkus Krimā. Krievijas bruņotais iebrukums apstiprinājis kaimiņvalstu ļaunākās aizdomas, ka Kremlis kā pašpasludinātais "tautiešu tiesību aizstāvis" ir gatavs pat ar kara draudiem cīnīties par savas ietekmes zonas saglabāšanu. Pēdējā laika notikumus daudzi jau nosaukuši par lielāko krīzi Eiropā šajā gadsimtā. Krievija vēlreiz pierādīja, ka tās rīcība attiecībās ar "tuvajām ārzemēm" mēdz būt neprognozējama un ar veselo saprātu neizprotama. Kremlis rīkojas pēc saviem spēles noteikumiem, vadoties pēc savām ģeopolitiskajām interesēm, proti, veidojot lojālas - patiesībā atkarīgas - valstis apkārt savām robežām. Rietumos daudziem šķita, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīcība, draudot ar armijas iebrukumu Ukrainā, ir absurda un mūsdienu civilizētajā Eiropā neiespējama. Krievija tikko iztērēja 50 miljardus dolāru Soču olimpisko spēļu sarīkošanai, lai spodrinātu savu tēlu pasaules acīs, bet tagad spēlējas ar uguni un dzen sevi starptautiskā izolācijā. Vai tiešām Putins zaudējis galvu? Citi iebilst, ka Kremļa saimnieks rīkojies gana pārdomāti, aukstasinīgi nospēlējis uz savu "draugu un partneru" vājībām, lai izmantotu Ukrainas vājuma brīdi savas ietekmes nostiprināšanai.ASV prezidents Baraks Obama paziņojis, ka Kremlim "nāksies samaksāt" par karaspēka ievešanu Ukrainā, drīz pēc tam ASV, Lielbritānija un Kanāda apturēja gatavošanos G8 līderu sanāksmei, kas paredzēta šā gada jūnijā Sočos. Eiropas Savienības valstis paudušas nosodījumu un brīdinājušas par ekonomiskām sankcijām pret Krieviju. Taču vismaz ārēji šķiet, ka Kremli īpaši neuztrauc Vašingtonas un Briseles diplomātiskais spiediens. Kremlis ir pārliecināts, ka Rietumi nekur neliksies no "draudzības" ar Krieviju. Proti, ekonomiskas sankcijas būtu jūtams trieciens abām pusēm. Eiropas Savienība ir lielākais Krievijas tirdzniecības partneris, bet Eiropa, tāpat kā Ukraina, ir jūtami atkarīga no Krievijas naftas un gāzes.Kremlis darījis visu, lai formāli sagatavotu, kā arī rietumvalstu un savu pilsoņu acīs pamatotu karaspēka ievešanu Krimā. Putins turpina demonstrēt muskuļus un sarunās ar Rietumiem izteikt te brīdinošus, te uz savstarpējo piekāpšanos vērstus paziņojumus. Proti, pagaidām neesot vajadzības ievest karaspēku Ukrainā, tomēr šāda iespēja tiekot paturēta, ja "Ukrainā turpināsies anarhija un tautieši lūgs palīdzību". Ukrainas jauno varu Krievija dēvē par politiskā apvērsuma rīkotājiem, tomēr Putins devis rīkojumu nodibināt kontaktus starp abu valstu valdībām, lai atbalstītu centienus atjaunot ekonomiku. Kādu laiku mānīgais miers patiešām varētu saglabāties, līdz Maskava atradīs jaunu mērķi "tautiešu glābšanas" operācijai.Vai Krimas notikumu scenārijs varētu atkārtoties arī Latvijā, un ko darīt, lai to nepieļautu? Uz jautājumu atbild Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens: Teorētiska tāda iespējamība noteikti pastāv, turklāt arī praktiski ir vairāki indikatori, kas mums liek būt uzmanīgiem. Tāpat ir bažas par to, kas šeit varētu notikt 16.martā un 9.maijā. Būtiski ir tas, ka Krievija ar savu rīcību un retoriku šīs bažas tikai pastiprina. Piemēram, ar argumentāciju, ka jāaizstāv ne tikai Krievijas karabāzes, bet arī Krievijas pilsoņi. Latvijā tādu ir desmitiem tūkstošu, Igaunijā arī. Otrkārt, vienlaikus ar notikumiem Krimā tika sarīkoti pietiekami nopietni militārie manevri arī Kaļiņingradas apgabalā. Jābūt pilnīgi aklam vai naivam, lai neuztvertu to kā spēka demonstrāciju.Kas Latvijai būtu jādara? Nezinu, vai mēs šo risku varam pilnībā novērst. Ja agresijas ieganstam tiek izmantots arguments par Krievijas pilsoņu aizsardzību, jāsaprot, ka mēs viņus nevaram vienkārši izsūtīt ārā. Ja Krievijai būs nepieciešams, tad ieganstu atradīs. Latvija var pilnveidot politikas procesu, lai politisko lēmumu rezultātā cilvēki būtu apmierinātāki. Ir jābeidz muldēt par to, ka cilvēks ir visa centrā, un jāsāk kaut ko darīt šajā virzienā, jo tas ļoti ietekmē to, kā cilvēki izturas pret Latviju un cik būtu gatavi to aizstāvēt. Otra lieta - jāregulē informācijas plūsma. Mēs vismaz kopš 2008.gada dzīvojam intensīvas Krievijas propagandas apstākļos. Visbeidzot - noteikti jāpalielina NATO fiziskā klātbūtne Baltijā.Visu rakstu par Krimas krīzi un tās iespējamām sekām lasiet 7.marta žurnālā Sestdiena!