Mīti, kas atņem dzīvību

Lielākā daļa no viņiem cer sagaidīt jaunas nieres, bet pārējiem 11 ir nepieciešama jauna sirds. Vienlaikus ik dienu mūžībā aiziet cilvēki ar veseliem orgāniem, kas viņiem vairs nebūs nepieciešami un, iespējams, varētu kļūt par glābiņu daudziem gaidītājiem, tomēr dažādu iemeslu dēļ tā nenotiek. Nereti pie vainas ir daudzi mīti, kas orgānu transplantāciju cilvēkiem automātiski liek asociēt ar melno tirgu. Reizēm tā ir vienkārši nezināšana, ka arī pēc nāves cilvēks kādam vēl var palīdzēt. Rindā gaidošajiem pacientiem orgāni tiek pārstādīti no intensīvās terapijas nodaļās nonākušiem donoriem, kuriem konstatēta smadzeņu nāve un kuru piederīgie pret šādu soli neiebilst. Latvijas Transplantācijas centrā līdz šim ir veiktas nieru, aizkuņģa dziedzera, sirds un aknu transplantācijas. "Bet mēs vienmēr pārbaudām visu orgānu kvalitāti, jo orgānus var izņemt neatkarīgi no tā, ko Latvijā iespējams pārstādīt vai uz kādiem orgāniem cilvēki pie mums stāv rindā. Piemēram, viena bērna sirdi mēs pārsūtījām uz Lietuvu, kur to pārstādīja ar ļoti labu rezultātu," stāsta Latvijas Transplantācijas centra ārsts un BaltTransplant Latvijas nodaļas vadītājs Sergejs Truškovs. Apmaiņa ar orgāniem visbiežāk notiek Baltijas valstu starpā, jo orgānu transportēšana uz tālākām valstīm nereti ir pārāk sarežģīta. Kopš 2002.gada ikviens Latvijas iedzīvotājs Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) ar speciāla iesnieguma palīdzību var aizliegt vai atļaut savu orgānu izmantošanu pēc nāves. Tādas informācijas pieejamība krietni spētu atvieglot transplantologu darbu, tomēr vienpadsmit gadu laikā šo iespēju ir izmantojuši tikai 1166 Latvijas iedzīvotāju. Vairākums no viņiem, 720 cilvēku, savu orgānu izmantošanu pēc nāves aizliedz. Savukārt ar mieru to darīt ir 446 iedzīvotāji. Latvijas transplantologiem nevienu no vairāk nekā tūkstoš personām, kas dzīves laikā parakstījušas atļauju vai aizliegumu par savu orgānu izmantošanu, praksē sastapt nav izdevies, tādēļ aizgājēju gribu vienmēr jāmēģina noskaidrot no tuviniekiem. "Ja gribat, es varu parādīt vienu cilvēku, kurš Iedzīvotāju reģistrā ir iesniedzis šādas ziņas. Vienu tādu es pazīstu. Cerams, ka man pēc tam nebūs problēmas ar Iedzīvotāju reģistru… Tas cilvēks esmu es,» smaida Sergejs Truškovs. Lēmumu par savu orgānu izmantošanu pēc nāves viņš pieņēma uzreiz, kā Latvijā šāda iespēja parādījās. "Uzskatu, ka nav godīgi cilvēkiem piedāvāt glābt citus, izmantojot orgānus, ja pats neesmu pieņēmis nekādu lēmumu."Vairāk nekā pirms sešiem gadiem par lēmumu pēc savas nāves kādam dāvāt orgānus publiski paziņoja arī psihoterapeite, toreizējā šova Aina vadītāja Aina Poiša. Vienā no raidījumiem tolaik bija paredzēts aktualizēt tematu par cilvēku savstarpējo palīdzību un orgānu ziedošanu. Lai kļūtu par labās gribas vēstnesi un piemēru citiem, Aina pirms raidījuma ieraksta devās uz PMLP un parakstīja atļauju par savu orgānu izmantošanu pēc nāves. "Ja es ticu, ka tas nekā nevar aizskart manu dvēseli un neko nevar man atņemt, tad kāpēc lai kādam tādā veidā neglābtu dzīvību? Tas nenozīmē, ka es parakstos par savu aiziešanu. Es dzīvošu tā, kā es dzīvošu, un nav manos spēkos to lemt. Bet, ja nu gadījumā notiktu kaut kas, ko es nevaru prognozēt, tad pēc manis paliktu kas tāds, kas noderētu citam." Par iemesliem, kādēļ pēc nāves savus orgānus kāds nolemj ziedot citiem, cilvēki runā daudz labprātāk nekā tad, ja viņi pieņem pretēju lēmumu. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad cilvēki aizliedz transplantēt bojāgājušo tuvinieku, nevis savus orgānus. Transplantologs Sergejs Truškovs atteikumus saņem aptuveni 30 procentos gadījumu, kad viņam nākas uzrunāt cilvēkus, kuru piederīgie tikko ir aizgājuši taisaulē, taču ar saviem orgāniem vēl var glābt kāda cita dzīvību. Izdzirdot ārsta jautājumu, cilvēki parasti mēģina aizbēgt - "vienkārši pieceļas un aiziet".Viens no iemesliem, ar ko cilvēki mēdz skaidrot atteikumu orgānu izmantošanai, ir reliģiski apsvērumi. Truškovs uzskata, ka tam tomēr nav pamata: "Es zinu tikai vienu reliģiju, kura pret to iebilst. Tie ir Japānas sintoisti, kuri uzskata, ka gars nav atdalīts no ķermeņa." Iebildumu pret orgānu transplantāciju neesot arī Jehovas lieciniekiem, kas ir zināmi kā pretinieki asins pārliešanai. "Mēs esam veikuši operācijas jau diviem pacientiem, kas pieder Jehovas lieciniekiem. Ja orgāns tiek noskalots konservācijas šķidrumā, cilvēkiem nav nekādu iebildumu," Truškovs norāda. Transplantologa teikto apstiprina arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Nedz luterāņu, nedz katoļu baznīca neiestājoties pret orgānu transplantēšanu pēc cilvēka nāves. Arhibīskaps zina stāstīt, ka ticīgie ar šādu jautājumu mēdz vērsties arī baznīcā: "Parasti cilvēki vaicā, kāda ir vispārīgā attieksme. Cik esmu dzirdējis arī no citam baznīcām, tad nostāja ir tāda — līdzi uz debesīm savus orgānus tik un tā nepaņemsi". Par citiem mītiem, kas cilvēkus attur no orgānu ziedošanas pēc nāves, lasiet 30.augusta žurnālā Sestdiena!