Zviedrija savas nu jau pasaules slavu iemantojušās normas pēc spraigām diskusijām sabiedrībā iedarbināja 1999.gadā, paredzot seksa pircējiem sodu līdz pat vienam gadam cietumā. Sākumā tas šķita ļoti veiksmīgs solis — ielu prostitūcija samazinājās līdz minimumam. Tomēr vēlāk atklājās, ka mehānisms tomēr nav pilnīgi ideāls, prostitūcija atjaunojas, tāpēc maksimālais sods tika dubultots. Taču arī tas nepalīdzēja — Zviedrijā sekss joprojām ir nopērkams par naudu (15 gadu laikā prostitūcijas pakalpojumu izmantošanā pieķerti gan politiķi, gan likumsargi). Desmit gadus vēlāk tādu pašu principu ieviesa Islande un Norvēģija, kur turklāt seksa pircēji tiek sodīti arī tad, ja to darījuši ārpus valsts.
Tagad par šāda modeļa ieviešanu tiek lemts Francijā, bet pirms nepilna mēneša par attiecīgu rezolūciju nobalsoja Eiropas Parlaments. ES dalībvalstīs pašlaik nav vienotas attieksmes pret prostitūciju, likuma normas ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Lietuvā prostitūcija ir aizliegta pilnībā, bet Skandināvijā tiek sodīts seksa pircējs. Latvijā darījums starp divām pilngadīgām personām par seksuāla rakstura pakalpojumu apmaksu ir atļauts, bet krimināli sodāma ir jebkādu trešo personu iesaistīšanās organizēšanā, tostarp bordeļi, bet Vācijā un Nīderlandē arī tas ir atļauts.
Latvijā visaktīvāk skandināvu modeli aizstāv resursu centrs sievietēm Marta. «Seksuālo pakalpojumu pirkšana ir vardarbība pret sievieti. Tie nav pakalpojumi, tā ir seksuālā vardarbība. Ko tad vīrietis pērk? Viņš pērk varu. Tās ir varas attiecības, un no tā izriet vardarbība. Neviena no šīm sievietēm to nedara labprātīgi, neviena tajā nav iesaistījusies aiz brīvas gribas,» uzskata Martas vadītāja Iluta Lāce. Viņa uzsver, ka arī tās sievietes, kas par šiem pakalpojumiem prasa 100 un vairāk eiro, ir tādi paši upuri, kā tās, kas ir narkotiku atkarīgās un «strādā» uz ielas. Tam pamatā ir ievainojamība — psiholoģiskā, kultūrvides noteiktā vai ekonomiskā. Latvijā dominē ekonomiskā ievainojamība — par prostitūtām nereti kļūst sievietes ar maziem bērniem, kam jānopelna iztikai.
Lielākos iebildumus pret zviedru modeļa ieviešanu Latvijā paudusi policija, kas liek galdā savus argumentus: ja par seksa pirkšanu tiks sodīti klienti, prostitūcija noies pagrīdē, šajā biznesā iesaistītā organizētā noziedzība kļūs vēl spēcīgāka un grūtāk apkarojama, no tā iegūs cilvēku tirgotāji. "Pilnīgi piekrītu, ka prostitūcija, pat ja tā ir brīvprātīga, ir cilvēku cieņu aizkaroša un nepieņemama kā vērtība. Taču, pirms tiek ieviests aizliegums, jābūt pilnīgai pārliecībai, ka esam izdarījuši visu, lai neparādītos vēl vairāk upuru, kas cieš no nelegālās prostitūcijas," atzīst iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija).
Strausa politika un problēmas eksports uz citām valstīm — arī tā nereti tiek kritizēts zviedru modelis, ko salīdzina ar aborta aizliegumiem, piemēram, Īrijā. Līdzīgi kā īru sievietes abortus dodas veikt uz kaimiņvalstīm, arī zviedru vīrieši risinājumu savām problēmām meklē ārzemēs. Tā vietā, lai atteiktos no seksa pirkšanas, zviedri «aizliegto augli» dodas izbaudīt uz citām zemēm — pārsvarā uz Taizemi un kaimiņvalsti Dāniju, kur vismaz pagaidām seksa pirkšana tiek uzskatīta par pieņemamu.
Visu rakstu par mēģinājumiem izskaust prostitūciju lasiet 21.-27.marta žurnālā Sestdiena!