Nikolaja Kabanova ekstrēmās pārvērtības

Ienākot Kabanova paralēlās darbavietas laikraksta Vesti Segodņa kabinetā, uzmanību vispirms piesaista pie sienas novietotais karogs. Nē, tas nav Latvijas vai Valsts prezidenta karogs, ko savulaik Kabanovs patriotisma jūtu uzplūdā meties skūpstīt Valsts prezidentes inaugurācijas ballē (tautā populārāka gan bija versija, ka deputāts karogā esot slaucījis sviedrus vai pat izšņaucis degunu). "Tas ir Kiribati karogs," krāšņā karoga izcelsmi skaidro Kabanovs, atturoties precizēt, kādēļ izrādījis tik lielu pieķeršanos Klusā okeāna salu valstiņas simbolam. Iemesls gan ir acīmredzams: Kiribati karogs ir visai līdzīgs padomju Latvijas karogam (zilibalti viļņi uz sarkana fona).Tas, ka padomju simbolika Kabanovam izraisa siltas jūtas, nav nekāds pārsteigums, jo viņš jau agrāk staigājis jakā ar uzrakstu CCCP, nereti slavējis Staļinu un padomju laika kārtību. Krietni dīvaināks šis fakts šķiet pēc iepazīšanās ar Kabanova biogrāfiju: viņa vectēvs cietis Staļina laika represijās, bet pats Nikolajs padomju laikā nebūt nebija valdošā režīma atbalstītājs. Gluži pretēji, viņu pat varētu pieskaitīt pie disidentiem, jo jauneklis iesaistījās darbībā, kas Staļina laikā noteikti tiktu pasludināta par pretvalstisku un par ko Kabanovam labākajā gadījumā draudētu izsūtījums uz Sibīriju. Vēlāk, jau Atmodas laikā, viņš strādāja Latvijas Tautas frontes avīzes Atmoda krievu versijā, palīdzot drupināt padomju režīma pamatus.Kabanova uzskati par padomju režīmu kopš Atmodas laikiem, šķiet, mainījušies par 180 grādiem, jo par kādreiz nīsto iekārtu viņš tagad izsakās ļoti atzinīgi. Piemēram, šogad izdotās Kabanova grāmatas "Padomju Latvijas noslēpumi: no LKP CK arhīviem" priekšvārdā viņš raksta: "Es uzskatu, ka Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika bija pilnībā nobriedis valstisks veidojums. Tai bija savs "zelta laikmets", kas sakrita ar Brežņeva valdīšanas laiku un agrīno perestroikas posmu." Kabanova grāmatu izdevis Krievijas fonds Vēsturiskā atmiņa, kura vadītāji Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs pasludināti par Latvijai nevēlamām personām. Kabanovs izvairās plašāk komentēt, kā viņš no pretpadomju aktīvista pārvērties par padomju režīma slavinātāju, bet sevi uzskata par Latvijas patriotu, "krievu izcelsmes Latvijas pilsoni". Uz dažkārt interneta komentāros viņam izteikto ieteikumu nemocīties Latvijā un vadīties pēc principa "čemodan-vokzal-Rosija" (čemodāns-stacija-Krievija) Kabanovs atbild, ka viņa senči Rīgā dzīvo kopš XIX gadsimta. "Pats nekad neesmu pametis Latviju ilgāk kā uz mēnesi. Šeit es jūtos kā mājās." Kabanovs stāsta, ka viņa vecmāmiņa Valentīna Zīverte bija latviete, Ulmaņa valdīšanas laikā beigusi Latvijas Universitāti. Savukārt vectēvs cietis Staļina laika represijās, 1937.gadā Voroņežā notiesāts uz desmit gadiem, tiesa gan, izkļuvis brīvībā jau pēc pāris gadiem.Saeimas deputāta amatā Kabanovs darbojas jau kopš 2002.gada, bet pēc vairākkārtējiem brīdinājumiem par deputāta ētikas pārkāpumiem izskanējuši aicinājumi atņemt viņam deputāta mandātu. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) paudusi viedokli, ka jāmeklē risinājumi, kā juridiski korekti risināt šādus gadījumus. Pagaidām šādu iespēju īsti nav. Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars spriež, ka šīs Saeimas laikā Kabanovs pārkāpis visas iespējamās robežas. "Runa pat nav par Kabanovu; diez vai viņš mainīsies. Mūs vairāk izbrīna Saskaņas centra pasivitāte. Kabanovs neapšaubāmi ir provokators, bet kādēļ Saskaņas centrs netiek ar viņu galā? Acīmredzot nevēlas to darīt. Kabanovs ir Saskaņas centra necenzētā versija: ja Ušakovs domāts latviešu publikai, tad Kabanovs parāda, kāds patiesībā ir Saskaņas centrs."|Saskaņas centra frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs sola, ka rudenī frakcija sanāks kopā un izvērtēs Kabanova darbību. Urbanovičs uzsver, ka jautājumā par Dziesmu svētkiem Kabanovs paudis tikai savus personīgos uzskatus, kas viņa kolēģiem nav pieņemami. "Arī es pats esmu viņu publiski nosodījis," saka Urbanovičs. Pirms neilga laika intervijā NRA viņš gan izteicās savādāk: "Man daži kolēģi ir teikuši, ka vajag izslēgt Kabanovu no partijas. Taču tam nebūtu jēgas. Kabanovs - tā ir emocija, kas nāk no elektorāta."Kabanovs pats sevi uzskata par raganu medību upuri, jo atļāvies paust uzskatus, kas daudziem nav pieņemami. "PSRS sabruka, bet Latvijā daudzas paražas un politiskās kultūras iezīmes saglabājušās vēl no padomju laikiem. Piemēram, politiskās kampaņas, kas vērstas pret mani un Rubiku, zināmā mērā atgādina 60.gadu kampaņas pret Solžeņicinu un citiem disidentiem: kā viņus lamāja avīzēs, pieprasīja atņemt pilsonību un izsūtīt. Protams, mērogs bija cits, bet tas viss ir diezgan komiski." Kabanovs stāsta, ka ar lielu entuziasmu lasa latviešu komentārus par viņa darbību, joprojām staigā bez apsardzes, lai gan internetā saņēmis neskaitāmus draudus par iespējamo izrēķināšanos. "Ja es kaut ko rakstu, esmu gatavs par to atbildēt."Vairāk par Nikolaju Kabanovu un viņa raibo politisko biogrāfiju lasiet Sestdienā!