Kara atspoguļojums ir ārkārtīgi daudzšķautņains un sarežģīts. Lai arī uz kopējā fona kaut ko vienu – patiešām profesionāli izcilu – izcelt būtu grūti, gan Žaneta Ozoliņa, gan Atis Klimovičs min vairākus labas žurnālistikas piemērus. Pirmkārt, Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālistus Gintu Amoliņu un Inu Strazdiņu ar Ziņu dienesta komandu. "Tā ir nenogurstoša klātbūtne Ukrainā, kas dod šo klātesamības efektu. Tas nav atstāsts no ārzemju medijiem, bet tie ir viņu personiskie stāsti un pārdzīvojumi," uzslavu paskaidro Ozoliņa. Atzinīgi vārdi tiek veltīti arī TV3 žurnālistei Ievai Vārnai un Latvijas Radio korespondentei Indrai Sprancei.
Ne Ozoliņa, ne Klimovičs gan nepiemin TV24 raidījumu Aktuālais par karadarbību Ukrainā, taču uz SestDienas jautājumu, vai šis ir labs veids, kā vēstīt par karu, Ozoliņa atzīst, ka tas ir jauns, Latvijā neierasts formāts. "Sākotnēji tas bija ģimenes raidījuma formāts – visiem gribējās apsēsties un paklausīties, ko Igors Rajevs runā –, bet līdz ar Jāņa Slaidiņa parādīšanos ekrānā raidījums kļūst arvien specifiskāks un profesionālāks. Neraugoties uz to, ka cilvēkiem var būt dažāda attieksme un interese, ir ļoti labi, ka militārās nozares pārstāvis stāsta konkrētas un detalizētas lietas, kas liek labāk saprast, cik ārkārtīgi sarežģīts ir šis karš un cik grūti ir cilvēkiem, kas ir laukā un turpat blakus. Savu vēstījumu šis raidījums noteikti nes, un tam ir sava auditorija," vērtē Ozoliņa.
BŪT UZ VIETAS
Karš Ukrainā, pēc profesores domām, ir pavēris jaunas iespējas Latvijas mediju videi – no vietējiem tie ir izauguši par starptautiska mēroga žurnālistiem. "Tagad ir izaugusi plašāka žurnālistu paaudze, kas ir gatava ziņot no karstajiem punktiem," piebilst Ozoliņa.
Klimovičs gan uzskata, ka LTV vajadzētu būt pastāvīgam reportierim uz vietas Ukrainā. Turklāt sabiedriskajiem medijiem, izmantojot savu statusu, ir vieglāk piekļūt amatpersonām. "Kad sākās karš Irākā, es strādāju pāris nedēļas ar Portugāles filmēšanas grupu – viņiem bija tā, ka mēnesi strādāja viena filmēšanas grupa un tad viņus nomainīja nākamā. Tas varētu būt pozitīvs vēlējums, ieteikums sabiedriskajai televīzijai, jo būt uz vietas pastāvīgi ir liels pluss," norāda žurnālists. Viņaprāt, televīzijā vispār vajadzētu konceptuālu redzējumu par "karsto punktu žurnālistiku".
"Ir jāsaprot, kāpēc to darām un kāpēc jābrauc uz šādām vietām. Pilnvērtīgai nācijas dzīvei ir nepieciešams par būtiskām lietām stāstīt. Var stāstīt visādi, bet tad, kad nofilmē raķešu sagrautu māju, iznīcinātu visu iedzīvi, – tas ir ļoti iespaidīgi. Iespaidīgāk, nekā kādu politiķi nointervēt," turpina Klimovičs.
PIETRŪKST KONTEKSTA
Tomēr ir vairākas nišas, kuras Latvijas mediju telpa kara kontekstā joprojām neaizpilda vai atspoguļo nepietiekami. "Latvijas sabiedrībai pietrūkst konteksta par to, kas notiek Ukrainā. Tiek stāstīts par to, kas notika, sākot no 24. februāra līdz šodienai, bet iztrūkst stāsta par Ukrainas sabiedrības daudzveidību, Ukrainas ekonomikas struktūru, problēmām un iespējām. Trūkst skatījuma uz Ukrainas sarežģīto politisko situāciju un reģionālās attīstības īpatnībām. Karš beigsies – ne drīz, bet beigsies –, un tad, ņemot vērā to, ka Ukraina ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, sāksies ļoti strauja valsts atjaunošana. Cilvēkiem būs interese un vēlme iesaistīties Ukrainas atjaunošanā, tādēļ ir svarīgi, lai viņiem būtu daudzpusīga informācija, kas ir Ukraina un ko no tās var sagaidīt. Lai nebūtu vilšanās, pārpratumu vai nevajadzīgu projektu, naudas šķērdēšanas. Vajadzētu labāku, dziļāku un pamatīgāku Ukrainas cilvēku un telpas izpratni," šo norādi pamato Ozoliņa.
Savukārt Klimovičs uzsver: lielākā kļūda ir tā, ka mediji nav sapratuši Ukrainas notikumu nozīmi pirms 2022. gada 24. februāra. "Tāda uzmanība Ukrainai bija jāpievērš daudz agrāk, jau no 2014. gada [kad Krievija okupēja Krimu, iebruka Donbasā]. Līdz šim [medijiem] tie bija tikai tādi izņēmuma braucieni uz Ukrainu. Noskaņojumu un izpratni par karu varējām veicināt daudz nopietnāk," viņš ir pārliecināts.
Lai arī pie karavīriem ierakumos, pat ja žurnālistam ir akreditācija, nav viegli nokļūt, par karu var stāstīt ļoti dažādi. "Ir tūkstošiem ģimeņu, kas ir cietušas. Tās ir tūkstošiem atraitņu, tūkstošiem bērnu, kas palikuši bez tēviem. Par to var stāstīt ļoti emocionāli un ietekmēt. Cilvēkstāstu pietrūkst. Tas viss šajā garajā laikā noteikti nebija, un cik daudz šī gada laikā ir izdarīts?" norāda Klimovičs.
Vaicāta par cilvēkstāstu trūkumu un žurnālistu spēju paskatīties uz karu no dažādiem rakursiem, Ozoliņa pauž, ka dažādība esot diezgan liela, taču ir grūti ziņot no vietas un TV ekrānā rādīt cilvēku emocijas. "Tās skatītāju varbūt uzrunā ļoti trāpīgi, bet tas ir personisks stāsts, un diez vai tādam ļoti personiski izdzīvotam stāstam ir vieta mūsu ēdamistabās, guļamistabās vai darba kabinetos. Ir ļoti trausla līnija, kā izstāstīt cilvēkstāstu, lai tomēr neaizskartu personisko telpu un jūtas," paskaidro profesore. Šos personiskos stāstus var atrast citos avotos, arī viņas vadītā organizācija LATO veidoja Ukrainas bēgļu stāstus par viņu pārdzīvojumiem ceļā uz Latviju un dzīvi šeit.
ATSLĀBT NEVAR
Atspoguļojot kara notikumus, šī gada laikā tomēr ir bijuši arī neliela atslābuma periodi. Ozoliņa uzsver, ka mākslīgi uzturēt ziņas par karu arī nav nepieciešams, taču viņa neatceras nevienu dienu Latvijas mediju telpā, kad par Ukrainu netiktu runāts – vai tie būtu stāsti par ukraiņu bēgļiem Francijā vai Vācijā vai Francijas prezidenta Emanuela Makrona zvanīšana uz Kremli, vai NATO samits Madridē. "Tas viss ir par karu un paplašina skatu uz to, kāda karam ir starptautiska nozīme," norāda profesore.
Nereti nākas dzirdēt, ka sabiedrība nogurst no šīm sliktajām ziņām, kas ir visur – ieslēdzot televīziju un radio, atverot avīzi, žurnālu vai internetu. Tomēr Klimovičs novērojis, ka sabiedrību šoreiz nevar saukt par nogurušu, jo visi aicinājumi ziedot konkrētas lietas Ukrainai, neraugoties uz to, ka latvieši jau tā daudz līdzekļu ir atdevuši un pašiem dzīve šobrīd nav viegla, ir guvuši dzirdīgas ausis. "Līdzekļi, palīdzība atrodas. Sveces tiek lietas, zeķes tiek adītas. Sīkumi ir vajadzīgi, un tos neviena valsts nevar nodrošināt. Cilvēki nav noguruši, viņi saprot šo dziļāko būtību un jēgu šim visam. Tas ir tumsas karš ar gaismu. Nedrīkstam nogurt. Kā mēs varam nogurt, ja ukraiņi turas?" sarunu noslēdz Klimovičs.
Atskaites punkts ir rakstu sērija, lai rosinātu diskusiju par mediju spēju nekļūdīgi analizēt notikumus, ar tiem kvalitatīvi un savlaicīgi iepazīstinot sabiedrību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atskaites punkta rakstu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.