Apspiešana vai brīva izvēle?

Arī Latvijā politiķi ir apsvēruši šādus ierobežojumus. Ierobežojumu atbalstītāji parasti norāda, ka musulmaņu sieviešu seju aizklājošais apģērbs nav savietojams ar Eiropas kristīgajām vērtībām, sekulārisma tradīciju un centieniem integrēt imigrantus. Savukārt ierobežojumu pretinieki uzskata, ka tie vēršas pret musulmaņu reliģisko brīvību un spēlē par labu vietējiem islāma radikāļiem. 

Pioniere Francija 

Vairākās Eiropas valstīs spēkā ir aizliegumi publiskās vietās valkāt seju pilnībā aizsedzošu apģērbu, tostarp musulmaņu sieviešu galvassegu konservatīvākos veidus – burku un nikābu. 

Burka ir noslēgtākais musulmaņu sieviešu tērps, kas pilnībā noklāj augumu, acu zonu apsedzot ar sietiņu. Tas parasti tiek asociēts ar zemēm, kurās valda stingrs islāma režīms, piemēram, Afganistānu talibu valdīšanas laikā. Savukārt nikābs, kas redzamībai atklāj tikai sievietes acis, pārsvarā tiek nēsāts arābu zemēs. Francija 2011. gadā kļuva par pirmo valsti, kur ar likumu ir spēkā šāds aizliegums. Likuma tekstā apzināti nav pieminēts musulmaņu sieviešu tradicionālais apģērbs, lai izvairītos no apsūdzībām diskriminācijā: "Publiskajā sfērā neviens nedrīkst valkāt apģērbu, kas aizsedz seju." Tajā pašā laikā politiķi neslēpa likuma patieso nolūku. 

Toreizējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī paziņoja, ka seju pilnībā aizklājošās galvassegas apspiež sievietes un tāpēc nav pieņemamas. Par likuma pārkāpumu draud naudassods 150 eiro apmērā, bet personai, kura piespiež sievieti aizklāt seju, var nākties atvadīties no 30 tūkstošiem eiro.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2014. gadā noraidīja, kādas Francijas pilsones prasību pasludināt aizliegumu par pretlikumīgu.
2016. gada vasarā pēc Francijas Vidusjūras kūrortā Nicā notikušā terora akta, kurā nogalināja 85 cilvēkus, aptuveni 30 Francijas piekrastes pilsētu publiskajās pludmalēs aizliedza valkāt burkini – musulmaņu sieviešu visu ķermeni nosedzošu peldkostīmu. Augstākā administratīvā tiesa burkini aizliegumu atzina par prettiesisku, norādot, ka pilsētu mēri ir pārkāpuši savas pilnvaras.

Arī Beļģijā 2011. gadā ieviesa aizliegumu publiskās vietās valkāt apģērbu, kas neļauj identificēt cilvēku. Par ierobežojuma pārkāpumu draud naudassods un ieslodzījums līdz septiņām dienām. ECT 2012. gadā noraidīja, kādas Beļģijas musulmanietes lūgumu atcelt aizliegumu, pamatojot, ka tas nepārkāpj cilvēktiesības.

Savukārt Eiropas Savienības Tiesa pērn atzina darba devēju tiesības neatļaut darbiniekiem darbavietā valkāt reliģiska rakstura apģērbu, arī musulmaņu sieviešu tradicionālās galvassegas. Spriedums bija saistīts ar kādas beļģietes vēršanos pret apsardzes kompāniju G4S, kas viņu atlaida par musulmaņu galvassegas valkāšanu darbalaikā. Uzņēmumā spēkā bija nerakstīts noteikums, ka darbinieki darbavietā nedrīkst nēsāt uzkrītošus politiskus vai reliģiskus simbolus, lai nemaldinātu klientus par kompānijas attieksmi. Tiesa norādīja, ka ES tiesību normas aizliedz diskrimināciju reliģiskās piederības dēļ, taču šajā gadījumā G4S rīcība balstījusies vienlīdzīgā attieksmē pret visiem darbiniekiem.

Austrijā pērn stājās spēkā aizliegums publiskās vietās aizklāt seju, tātad tas attiecas arī uz burkas un nikāba nēsātājām. Aizlieguma pārkāpējiem var piemērot naudassodu 150 eiro apmērā. Viens no tā ieviešanas mērķiem bija nobremzēt galēji labējās Brīvības partijas popularitātes pieaugumu, taču tas neizdevās, jo partija pagājušajā rudenī notikušajās parlamenta vēlēšanās guva labus panākumus un pēc tam nonāca valdībā.

Dānijā kopš 1. augusta ir aizliegts publiskās vietās valkāt seju pilnībā aizsedzošu apģērbu. Par tā pārkāpšanu pirmajā reizē būs jāšķiras no 1000 kronām (134 eiro), bet atkārtota pārkāpuma gadījumā draudēs 10 tūkstošu kronu (1341 eiro) liela soda nauda vai līdz pusgadam aiz restēm. Tieslietu ministrija gan ir aicinājusi policistus izmantot "veselo saprātu", piemērojot likuma normu.