Ar neizmantoto iespēju pēcgaršu. Atskaņas no hokeja čempionāta Maskavā

Ideāls spēļu kalendārs, pateicīgi sastāvi spēcīgākajiem pretiniekiem, lielisks komandas gars un raksturs, disciplīna, divi glābt spējīgi vārtsargi, nepiekāpīgi un fiziski spēcīgi uzbrucēji, labs organizācijas līmenis – tie ir tikai daži no faktoriem, kas liecināja, ka šogad Latvijas hokeja izlasei ir labas iespējas aizķerties pasaules labāko komandu astoņniekā jeb iekļūt ceturtdaļfinālā. Diemžēl dažādu subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ tas šoreiz neizdevās. Tieši tāpēc pēc sarkanbaltsarkano izstāšanās no čempionāta ir palikusi neizmantotu iespēju pēcgarša, lai gan, vērtējot kritiski valsts un valstsvienības finansiālo situāciju, četru, iespējams, vadošo aizsargu un pāris uzbrucēju prombūtni, arī vietas saglabāšana elites divīzijā nudien nav peļams rezultāts, un ar to ir jālepojas. Ne tāpēc, ka Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans savās nu jau gadu desmitiem "neparedzamajās" runās medijiem mēdz uzsvērt to, cik liels panākums tādai mazai valstiņai kā Latvija ir 20 gadu pēc kārtas elites divīzijā. Un ne tāpēc, ka šī pati komanda tādā pašā sastāvā nebūtu spējīga ne uz ko vairāk kā vienu uzvaru septiņās spēlēs un 13. vietu 16 komandu konkurencē. Bet tāpēc, ka komandu sporta veidos Latvijas hokeja izlasei līdzīgu fenomenu pasaulē tikpat kā nav. Ja nu vienīgi 2008. gada olimpisko spēļu vicečempione Islande handbolā. Pat Kenijas garo un Jamaikas īso distanču skrējēji, kuru panākumus stafetēs tikai daļēji var uzskatīt par komandu sporta veidiem, pārstāv valstis ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu. Latviešiem, kas jau pieraduši katru pavasari atdoties hokeja trakumam un uztver to par pašsaprotamu, mēdz aizmirsties, kādos apstākļos aug Latvijas hokejisti. Tam par atgādinājumu lai noder ungāru hokejista Kristiāna Naģa sacītais pēc pirmās viņa valstsvienības uzvaras elites divīzijā pēc 77 gadu pārtraukuma: "Mēs esam ļoti maza valsts, esam ļoti priecīgi spēlēt pasaules čempionātā." Ungārijā ir aptuveni piecreiz vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā. Iebildīsit, ka tur taču hokeja nav? Jā, viņiem ir par tūkstoti mazāk licencētu hokejistu (4622 pret 5841), toties divreiz vairāk ledus haļļu (19 pret 37)... Vairākums sportistu ir māņticīgi ļaudis. Mūsu hokejisti nav izņēmums. Piemēram, viens no Latvijas izlases treneru asistentiem Kārlis Zirnis, ievelkoties neveiksmju joslai, Maskavā sāka mainīt sēdvietas preses centrā, kurā stundu pirms katras spēles iepazīstināja mediju pārstāvjus no Latvijas ar aktuālākajiem jaunumiem, pārmaiņām sastāvā, spēles plānu un pretinieku analīzi. "Kaut kas ir jāmaina," viņš sacīja pirms spēles ar Šveici. Nezinu gan, kāpēc viņš iesēdās citā vietā arī pirms turnīra pēdējās spēles ar Norvēģiju, bet tas lai paliek viņa ziņā! Cita starpā, pie māņticībām vēl var pieminēt Ronaldu Ķēniņu. Pirms spēles ar Krieviju viņš teica: "Mums ir lielas iespējas uzvarēt krievus." Pirms spēles ar Šveici: "Uzlabosim savu vairākuma realizācijas procentu un palaidīsim uz leju viņu mazākumu." Ne viens, ne otrs īsti nesanāca, tāpēc Elvis Merzļikins pirms mača ar Šveici, atsaucoties uz Ķēniņa apgalvojumu ačgārnību, atteicās teikt to, ko patiešām domā par sava kluba biedra Žiljāna Valkera metiena (ne)kvalitāti. Bet tie ir nieki. Vairāk gan atmiņā palika Mika Indraša sacītais pirms pirmās spēles ar Zviedriju (1:2 pagarinājumā): "Kā čempionātu sāksim, tā beigsim."Visu Iļjas Poļakova rakstu par Latvijas hokeja izlases sniegumu pasaules čempionātā lasiet žurnāla SestDiena 20.-26.maija numurā!