Lai arī Rauls Kastro gadu desmitiem atradās sava vecākā brāļa, harismātiskā Kubas revolūcijas līdera un ilggadējā valsts vadītāja Fidela Alehandro Kastro Rusa ēnā, viņa ieguldījums gan 26. jūlija kustības (vēlākā Kubas Komunistiskā partija) izveidē, gan tās nākšanā pie varas un, pats galvenais, varas saglabāšanā ir tikai nedaudz mazāks nekā vecākajam brālim. Uzreiz pēc Fulhensio Batistas režīma gāšanas 1959. gadā Rauls Kastro kļuva vispirms par Kubas bruņoto spēku virspavēlnieku, bet nedaudz vēlāk arī par aizsardzības ministru, kas (ņemot vērā, ka visi citi nozīmīgākie amati valstī atradās vienās – Fidela Kastro – rokās) bija otrs nozīmīgais amats Kubā. Tāpat viņš bija "otrais cilvēks" komunistiskās partijas sistēmā, un šādā statusā palika līdz pat 2006. gada 31. jūlijam, kad Fidels Kastro sava veselības stāvokļa dēļ uzticēja visu galveno amatu pienākumu pildīšanu brālim.
2008. gada 24. aprīlī Rauls Kastro jau oficiāli pārņēma divus no trim galvenajiem amatiem Kubā, kļūstot no pienākumu izpildītāja par pilntiesīgu Ministru padomes priekšsēdētāju (premjerministru) un Valsts padomes priekšsēdētāju (prezidentu). Pilnībā varas nodošana noslēdzās 2011. gada 19. aprīlī, kad Rauls KKP VI kongresā tika ievēlēts arī par KKP CK pirmo sekretāru – līdz tam šis amats palika Fidela Kastro rokās. Līdz pat sava vecākā brāļa nāvei 2016. gadā Rauls Kastro gan turpināja ņemt vērā viņa viedokli, tostarp savā pirmajā uzrunā pēc kļūšanas par Valsts padomes priekšsēdētāju paziņojot, ka ir pārliecināts – "Kubas revolūcijai ir un vienmēr paliks tikai viens virspavēlnieks". "Fidels – tas ir Fidels. Mēs visi lieliski zinām, ka Fidelu mums neviens nespēs aizstāt," sacīja Rauls Kastro un vienlaikus oficiāli arī lūdza Nacionālajai asamblejai (Kubas parlamentam) atļauju konsultēties ar Fidelu būtībā visos valstij svarīgākajos jautājumos. Lai arī šis lūgums, protams, bija tikai reveranss un formalitāte, tomēr tas labi raksturo Raula Kastro attieksmi pret vecāko brāli.
Ekonomiskās reformas
Uzreiz pēc kļūšanas par Kubas līderi Rauls Kastro (ne bez Fidela atbalsta) sāka no ārpasaules lielā mērā noslēgtajā un vienas partijas pārvaldītajā valstī ļoti mērenas, tomēr reformas. Tostarp tika likvidēta finanšu sistēma, kuras ietvaros Kubā ikdienas apritē atradās divas dažādas naudas vienības: "parastais" un konvertējamais peso (attiecīgi CUP un CUC).
Jāatgādina, ka konvertējamā peso kursu attiecībā pret ASV dolāru, kas, ņemot vērā Kubas atrašanos netālu no Savienotajām Valstīm, ir faktiski vienīgā ārvalstu valūta salā, varas iestādes noteica pašas pēc saviem ieskatiem, un dažbrīd tas sasniedza pat attiecību 1:25 (kad par vienu dolāru nācās maksāt 25 CUC). Darba algas, pabalsti un viss pārējais tika izmaksāts tikai "parastajos" peso, par kuriem Kubā valstij piederošajos veikalos bija iespējams iegādāties vienīgi ierobežotu un nebūt ne augstākās kvalitātes pārtiku un citu preču klāstu. Tāpat tika reformēta darba algu sistēma, ieviešot tajā 32 dažādas gradācijas, bet galvenokārt palielinot atalgojumu kvalificētiem speciālistiem.
Par pašu būtiskāko no pārmaiņām gan tiek uzskatīta svarīgas Kubas sociālisma dogmas mīkstināšana. Proti, lai arī joprojām ar dažādiem ierobežojumiem, tomēr tika atļauts privātīpašums, vienlaikus dodot iespējas (protams, tāpat ierobežotas) valsts iedzīvotājiem nodarboties ar mazo un dažos gadījumos pat vidējo biznesu. Valstī atkal ir iespējams legāli pirkt un pārdot mājokļus, automašīnas u. c. (to visu darot, gan jāmaksā ievērojami nodokļi), tāpat kubiešiem ir atļauts nodarboties ar dažādiem uzņēmējdarbības veidiem (gan ar skaidrām robežām, cik lielas drīkst būt privātā biznesa noteiktās cenas). Līdz ar to valstī ir atvēries liels skaits restorānu un kafejnīcu, kļuvuši pieejami daudzi pakalpojumi, darbu sāk aizvien vairāk nelielu ražošanas uzņēmumu utt.
Vēl ekonomisko reformu ietvaros tika atcelta virkne dažādu, bieži visai absurdu aizliegumu. Tā, piemēram, Kubā visiem iedzīvotājiem beidzot tika atļauta (lai arī ne pilnībā brīva, taču tomēr) pieeja internetam, kā arī mobilo tālruņu un mobilā interneta lietošana; tika atcelts iepriekš valsts drošības apsvērumos balstītais aizliegums izmantot mikroviļņu krāsniņas; iedzīvotāji varēja arī nomāt automašīnas un apmesties viesnīcās (iepriekš viesnīcu pakalpojumus bija iespējams izmantot tikai ar atbilstošu varas iestāžu atļauju, dodoties oficiālos komandējumos). Zemes īpašniekiem lauku rajonos beidzot arī tika ļauts pašiem lemt, kā izmantot savas platības, kas iepriekš nebija iespējams, jo īpašuma tiesības uz zemi bija tikai formālas – patiesībā tā tika apstrādāta plānveida ekonomikas ietvaros.
Vēl viens svarīgs reformu punkts ir ārvalstu investīciju jautājuma sakārtošana. To piesaistei tika izveidota "viena loga aģentūra" un izdarīti vairāki grozījumi likumos, kas Kubai nepilnas desmitgades laikā ļāvis sākt īstenot ap 500 projektiem. To ietvaros izdevies piesaistīt ap 12 miljardiem ASV dolāru. Tāpat Kubā 2014. gadā tika izveidota brīvā ekonomiskā zona Mariela. Ar īpašiem panākumiem līdz šim gan tā nevar lepoties, taču jāatzīst, ka tās darbība pagaidām atrodas tikai savā sākuma posmā. Lai vai kā, KKP VIII kongresā tika pasludināts arī jauns ekonomiskais kurss. Lai gan būtībā šādi tika nosaukta vien esošo reformu turpināšana un vēršana plašumā, tas tomēr nozīmē tālākus pārkārtojumus un valsts tautsaimniecības mēģinājumus atvērties pārējai pasaulei.
Politika pēc Ķīnas parauga
Pārmaiņas ir piedzīvojusi arī valsts politiskā sistēma. Tiesa – veidā, kas nekādi neapdraud KKP dominējošo lomu un vienas partijas kontrolēto politiku. Pēc Raula Kastro iniciatīvas partija ir atteikusies no agrāk tai tik raksturīgajām, stundām ilgajām sapulcēm un mītiņiem. Jāpiebilst, ka uzstāšanās tajos bija viena no Fidela Kastro vājībām. Kubas revolūcijas līderis savos labākajos laikos, neizmantojot nekādus pierakstus, uzstājās sapulcēs pat sešas un vairāk stundu, sakot kaismīgas revolucionāras runas, un šo praksi centīgi pārņēma arī zemāka ranga vadītāji. Kā labi noprotams, racionālas jēgas no šādām sanāksmēm ir visai maz, kamdēļ Rauls Kastro arī atteicās no šādas prakses.
Vēl viens nozīmīgs viņa ierosinājums ir aizlieguma noteikšana valsts augstākajām amatpersonām ieņemt vienu un to pašu amatu vairāk nekā vienu termiņu pēc kārtas, šādi nodrošinot kadru rotāciju. Lēmums par to tika pieņemts 2016. gadā, un jau tobrīd Rauls Kastro paziņoja, ka arī pats pēc esošo pilnvaru termiņa beigām atkārtoti nekandidēs uz augstākajiem amatiem valstī, un šo solījumu turēja.
Pēc Raula Kastro rosināto valsts pamatlikuma grozījumu apstiprināšanas referendumā 2019. gadā par Kubas premjerministru jeb trešo nozīmīgāko amatpersonu valstī kļuva Manuels Marrero Kruss. Savukārt par Valsts prezidentu tika ievēlēts bijušais Kubas veselības ministrs (veselības aprūpe ir joma, kurā Kubai ir gana ievērojami sasniegumi un ar kuru valsts lielā mērā lepojas) Migels Diass-Kanels, kurš šā gada 19. aprīlī oficiāli kļuva arī par KKP CK pirmo sekretāru. Abi šie politiķi, no kuriem galvenais, protams, ir Diass-Kanels, nākuši pasaulē jau pēc 1959. gada revolūcijas, pārstāv Kubas komunistu nākamo paaudzi un tiek uzskatīti par tādas ekonomiskās liberalizācijas piekritējiem, kas vienlaikus ļauj saglabāt valstī KKP dominējošo lomu un pilnīgu komunistu kontroli pār politisko sistēmu.
Vienlaikus – kas nav mazsvarīgi! – KKP iekšienē tika ieviesta virkne demokrātisku mehānismu, pieļaujot viedokļu dažādību (protams, tikai partijas kursa ietvaros), kā arī palielinot iekšējo konkurenci. Tiek uzskatīts, ka visi šie pārkārtojumi lielā mērā ir balstīti Ķīnas pieredzē, kura diezgan līdzīgā veidā sāka ekonomisko transformāciju, vienlaikus saglabājot komunistiskās partijas dominēšanu, un kuras piemēram seko vēl vairākas komunistiskās valstis, piemēram, Vjetnama. Ka izvēlēts tieši šāds ceļš, liecina gan visu lēmumu kopums, gan Raula Kastro izteikumi, ka pārmaiņas valsts ekonomiskajā politikā nekādā gadījumā nenozīmē atteikšanos no Kubas revolūcijas un sociālisma idejām, bet gan šo ideju aizsardzību un uzlabošanu.
Vairākums analītiķu un ekspertu Kubas transformēšanos, balstoties Ķīnas modelī, arī uzskata par pilnībā reālu un iespējamu. Piemēram, britu laikraksts The Guardian paralēli apsūdzībām režīma īstenotajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, demokrātisko normu ignorēšanai un citiem līdzīgiem nodarījumiem tomēr atzīst, ka varas nodošana no vienas paaudzes nākamajai Kubā ir noritējusi veiksmīgi un vadošos amatos palicis vairs tikai pavisam neliels skaits cilvēku, kas piedzīvojuši 1959. gada revolūciju. Tāpat tiek atzīts, ka KKP un tai pakļautās drošības iestādes pilnībā kontrolē situāciju valstī un tas ļauj Kubas līderu nākamajai paaudzei īstenot plānveidīgas reformas, atbilstoši saviem ieskatiem elastīgi reaģējot uz situāciju. Tas gan nozīmē, ka, visticamāk, nekādu pēkšņu un revolucionāru pārmaiņu Kubā nebūs – valsts lēnām evolucionēs KKP noteiktā kursa ietvaros.
Lielo neieinteresētība
Šādas prognozes gan balstītas pārliecībā, ka Kubas lielā kaimiņvalsts ASV būtiski nemainīs savu līdzšinējo politiku un nesāks mēģinājumus paātrināt pārmaiņu procesus Kubā, pagriežot tos sev vēlamajā virzienā. ASV, jāatgādina, mīt daudzskaitlīga kubiešu emigrantu kopiena, kura par savu mērķi uzskata panākt komunistiskā režīma krišanu, savu kādreizējo īpašumu tiesību atjaunošanu u. c. Lielā mērā tieši šīs kopienas nostājas dēļ iepriekšējais ASV prezidents Donalds Tramps atcēla sava priekšteča Baraka Obamas lēmumus par vairāku pret Kubu noteikto sankciju samazināšanu. Tomēr daudzas sankcijas pret Kubu pastāv jau kopš ASV prezidenta Džona Kenedija varas laika, un visi mēģinājumi samazināt ierobežojumus vienmēr ir saskārušies ar vētrainu kubiešu emigrantu pretestību.
Emigranti uzskata, ka jebkurš sankciju atvieglojums nostiprina komunistu pozīcijas Kubā un attiecīgi – samazina režīma krišanas iespējamību. Tā gan tāpat ir atklāti pieticīga, taču daudzi valsti atstājušie kubieši, kā tas parasti notiek šādos gadījumos, turpina ticēt, ka režīms vada savas pēdējās stundiņas. Radikālāk noskaņotā emigrantu daļa arī cer panākt militāru ASV palīdzību režīma gāšanā, no kā Savienotās Valstis gan līdz šim veiksmīgi izvairījušās.
Par galveno iemeslu, kādēļ ASV aprobežojas vienīgi ar sankcijām un draudīgu retoriku, piemēram, Kubas bijušās metropoles Spānijas kreisā prese tomēr uzskata par Brīvības salu iedēvētajā valstī (šāds Kubas apzīmējums joprojām ir ļoti populārs kreiso vidū) valdošo noskaņojumu. Lai arī kubieši ne tuvu nav sajūsmā par pašmāju komunistiem, vēl mazāk viņi vēlas tiešu ASV klātbūtni un arī emigrantu atgriešanos. Kādēļ? Jo tas nozīmētu gan amerikāņu virskundzības atgriešanos, gan daudzu vēsturisku rētu uzplēšanu, īpašuma tiesību pārskatīšanu, represijas pret esošā režīma atbalstītājiem utt. Visticamāk, tas viss novestu nevis pie triumfālas Rietumu parauga demokrātijas uzvaras, bet ilga un asiņaina partizānu kara. Vēl viens būtisks iemesls ir Kubas ciešie sakari ar kreisajām valdībām un kustībām (ieskaitot arī dažādus partizānus) visā Latīņamerikā.
Tādēļ ļoti ticams, ka tiešs uzbrukums Kubai varētu novest pie grandiozas vardarbības un arī antiamerikānisma uzliesmojuma visā reģionā, kas ASV, ņemot vērā to iekšpolitisko situāciju, ir vairāk nekā nevēlami un varētu pat novest pie Vašingtonas ietekmes zuduma arī tajās reģiona valstīs, kur tās pozīcijas šķiet gana spēcīgas. Tādēļ arī tiek uzskatīts, ka būtiskas pārmaiņas ASV politikā attiecībā uz Kubu nav gaidāmas.
Tāpat būtisks iemesls, kamdēļ Kubas reformu liktenis, visticamāk, tā arī paliks pašu kubiešu rokās, ir ar ASV konkurējošo lielvaru Ķīnas un Krievijas ne īpaši lielā interese par šajā salā notiekošo. Raugoties no ekonomiskā viedokļa, Kubas un tās iedzīvotāju pirktspēja ir ļoti zema vai būtībā – gandrīz nekāda, un raisa abu Eirāzijas lielvalstu interesi vienīgi atsevišķu projektu līmenī. Tostarp investīciju projektus Kubā īsteno Ķīnas infrastruktūras un Krievijas enerģētikas kompānijas, Kubai tiek piegādātas Ķīnas telekomunikāciju iekārtas un Krievijas mašīnbūves produkcija, taču sadarbības apjomi uz vispārējā fona ir niecīgi. Būtiska loma šajā gadījumā gan ir arī Kubas komunistu ilgstošajai orientācijai uz bijušo PSRS un no tā izrietošajām ideoloģiskajām nesaskaņām ar Ķīnas oficiālajām dogmām. Tādēļ pastāv iespēja, ka Kubas ideoloģijas pārskatīšanas gadījumā Ķīnas interese par salu varētu arī ievērojami palielināties. Vai tā notiks, gan nav skaidrs, jo arī pašlaik Kuba ir ieguvusi novērotājas statusu Krievijas vadītajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā un vairāk domā par sadarbību ar Krieviju, nevis Ķīnu, tomēr pēc pilnīgas varas maiņas šī nostāja var arī mainīties.
Jāpiezīmē gan, ka visu šo peripetiju rezultātā galvenā ieguvēja ir Kubas bijusī metropole Spānija, kurai salā ir ievērojamas ekonomiskās intereses un iespēja tās īstenot, saskaroties ar minimālu konkurenci.
Savulaik PSRS tieši Kubu uzskatīja par galvenajiem vārtiem uz Latīņameriku un šā iemesla dēļ sniedza Fidelam Kastro daudzpusīgu atbalstu, toties šobrīd gan Maskavai, gan Pekinai prioritāra ir sadarbība jau ar citām reģiona valstīm – no Meksikas līdz Argentīnai. Tas, protams, nenozīmē, ka Kuba būtu pavisam aizmirsta, taču, kā atzīst Krievijas interneta izdevums Gazeta.ru, tā pavisam noteikti neatrodas Maskavas reģionālo prioritāšu saraksta augšgalā. No vienas puses, šāda situācija Havanai ir pat izdevīga, jo mazina ASV interesi par to, tomēr, no otras puses, – lielvaru vienaldzība nekādi nestimulē ļoti bēdīgā stāvoklī esošo valsts ekonomiku. Atsevišķi analītiķi pieļauj, ka tieši ekonomiskās problēmas beigās var novest pie komunistu varas krišanas Kubā. Lai gan ir arī viedoklis, ka tas, kas nav noticis sešdesmit gadu, diezin vai notiks tagad – vēl jo vairāk tāpēc, ka brāļu Kastro laikmeta beigas Kubas ekonomikai tomēr nozīmē, lai arī lēnus, taču uzlabojumus.