Savdabīgie radinieki
Drīz pēc dēla nākšanas pasaulē viņa māte apprecējās ar kādu Viljamu Mensonu, un arī Čārlzs ieguva patēva uzvārdu. Kad zēns bija sešus gadus vecs, Ketlīnai par līdzdalību bruņotā laupīšanā tika piespriests piecus gadus ilgs cietumsods, bet Čārlzs nonāca pie radiniekiem. Tas gan viņa dzīvi nepadarīja vieglāku. Māte Čārlzu, kad viņš vēl bija zīdainis, gandrīz izmanījās apmainīt pret krietnu daudzumu alus, bet tēvocis, pie kura Čārlzs nonāca, kamēr māte bija cietumā, bija izsmalcinātāks. Piemēram, pirmajā skolas dienā viņš Čārlzu ieģērba kleitiņā, jo puišelis tēvocim nešķita gana vīrišķīgs.
Arī pēc Ketlīnas atbrīvošanas mātes un dēla kopdzīve nebija ilga, jo Ketlīna atdeva zēnu valsts apgādībā. Turpmākos gadus Čārlzs pavadīja vispirms patversmēs, no kurām centās aizbēgt, izmantojot sākumā zagtus velosipēdus, vēlāk – zagtas automašīnas, bet vēlāk jau mazgadīgo noziedznieku pāraudzināšanas iestādēs. Necik veiksmīgs nebija arī viņa lielās dzīves sākums. 1955. gadā Čārlzs Mensons ieradās Kalifornijas pavalstī, kur gandrīz uzreiz nonāca cietumā par auto zādzību. Pēc soda izciešanas viņš kļuva par suteneru Holivudā, bet 1959. gadā atkal tika arestēts un notiesāts par mēģinājumu pārvērst naudā zagtu čeku. 1967. gada martā tobrīd 33 gadus vecais topošais maniaks izkļuva brīvībā, tad arī sākās stāsts par Mensona "ģimeni".
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Mensons, kurš cietumā bija iemācījies spēlēt ģitāru un aizrāvies ar scientoloģiju, devās uz tā laika hipiju galvaspilsētu Sanfrancisko, kur iepazinās ar tobrīd 24 gadus veco Mēriju Branneri. Pāris sāka klejot pa Kaliforniju, un viņiem pievienojās aizvien jauni sekotāji, lielākoties dažādi dzīves pabērni un neveiksminieki, kuri visi kļuva par "brāļiem un māsām". Mensona personība un viņa sludinātās idejas piesaistīja arī hipiju dzīves stila savaldzinātu meiteņu uzmanību, un pavisam drīz viņu pavadīja jau ap trīsdesmit šādu "māsu", kuras Mensonu uzskatīja gluži vai par dzīvu dievu un bija gatavas izpildīt gandrīz jebkuru viņa vēlmi.
Šādas hipiju kopienas, no kurām ne viena vien de facto bija sava veida sekta, tolaik bija sastopamas visās ASV, un Mensona "ģimene" sākotnēji ne ar ko neatšķīrās no citām līdzīgām kompānijām. "Ģimene" piekopa sīkas zādzības, piepelnījās, šķirojot atkritumus lielveikalu izgāztuvēs, regulāri lietoja narkotikas un arī visādi citādi neizcēlās ar tikumību. Mensona kopiena, kura pēc ilgākiem klejojumiem apmetās pamestos rančo Holivudas apkaimē, draudzējās ar tādu publiku kā baikeri un sātanisti, tāpēc klīst baumas, ka vismaz divos šādos rančo notikušas arī sātanistu mesas un veikta upurēšana, upurēti arī cilvēki, tomēr nekādi pierādījumi, kas apstiprinātu šīs baumas, vēlāk tā arī netika atrasti.
Helter Skelter laiks
Šajā laikā Mensons kļuva aizvien neadekvātāks – viņš sāka uzskatīt sevi par dižu muzikantu un neatzītu ģēniju, vienlaikus kaļot plānus par varas pārņemšanu visā pasaulē. Mensonam šķita, ka viņš ir ieraudzījis Džona Lenona dziesmu tekstos, īpaši skaņdarbā Helter Skelter, pareģojumu, ka gaidāms karš starp balto un melno rasi. Atbilstoši Mensona teorijai viņa "brāļi" un "māsas" karalaikā radīs patvērumu pazemē un viņu skaits, karam beidzoties, sasniegs 144 000 cilvēku, kuri bez grūtībām pārņems varu pasaulē, par kuras valdnieku kļūs, protams, pats Čārlzs.
Pateicoties šādam fonam, nebija ilgi jāgaida arī līdz pirmajai slepkavībai, kuru "ģimene" pēc Mensona pavēles izdarīja 1969. gada 27. jūlijā, kad tika nogalināts muzikants un LSD tirgonis Harijs Hinmans,
kurš atteicās atdot "ģimenei" naudu par nekvalitatīvām narkotikām. Pēdējās Mensons bija pārdevis tālāk kādai baikeru kompānijai, kura ar LSD nebija apmierināta un prasīja atpakaļ naudu, ko
Mensons savukārt centās iekasēt no Hinmana. Kad kļuva skaidrs, ka naudas nebūs, kopienas locekļi nogalināja Hinmanu, uz viņa mājokļa sienām ar upura asinīm sarakstīja dažādus politiskus saukļus. Pats Mensons, jāpiebilst, slepkavībā nepiedalījās.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!