Pēdējos gados Francijā, atsaucoties uz sekulārisma aizsargāšanu, ir pieņemti vairāki likumi, kas tikuši kritizēti kā pretreliģiski un musulmaņus stigmatizējoši. 2004. gadā Francijā pieņēma likumu, kas valsts finansētajās mācību iestādēs aizliedza reliģiskos simbolus un apģērbus, piemēram, krustus, tradicionālās ebreju cepurītes kipas un galvas lakatus, kurus pārsvarā valkā musulmaņu sievietes. Likuma pretinieki norāda, ka tas veicinājis musulmaņu privātskolu izveidi un daudzu musulmaņu neintegrēšanos franču sabiedrībā. 2010. gadā franču likumdevēji, apelējot pie apdraudējuma sabiedriskajai kārtībai un drošībai, nobalsoja par seju pilnībā aizsedzošu apģērbu aizliegumu, tomēr reti kuram bija šaubas, ka tā patiesais mērķis bija musulmaņu sieviešu apģērba konservatīvākie veidi – burka un nikābs.
Pieaug reliģijas klātbūtne
14. jūlija vakarā Vidusjūras piekrastes pilsētā Nicā kāds radikāls musulmanis ar kravas automašīnu tīšuprāt iebrauca pūlī, nogalinot 85 cilvēkus un ievainojot vēl 434 cilvēkus. Reaģējot uz terora aktu, aptuveni 30 Francijas piekrastes pilsētu aizliedza burkini valkāšanu publiskajās pludmalēs. Pirmais to izdarīja slavenā kūrorta Kannu mērs Dāvids Lisnārs, kurš paziņoja, ka burkini ir "simbols islāma ekstrēmismam", tāpēc tas apdraudot sabiedrisko kārtību un sekulārismu. Lisnāra kungu atbalstīja ne tikai citu pilsētu mēri, ieviešot līdzīgu aizliegumu, bet arī bijušais Francijas konservatīvais prezidents Nikolā Sarkozī, kurš paziņoja, ka burkini būtu jāaizliedz nacionālā līmenī, jo šis apģērba gabals esot "radikālā islāma provokācija". Sociālistu valdības premjerministrs Manuels Valss burkini nodēvēja par "politisku projektu" un "sieviešu paverdzināšanas simbolu".
Aizlieguma oponenti, kuru vidū bija arī Marokā dzimusī Francijas izglītības ministre Nažata Valo-Belkasema, uzskatīja, ka tā ir vēršanās pret musulmaņu sieviešu izvēles brīvību. Augusta beigās Francijas augstākā administratīvā tiesa – Valsts padome – burkini aizliegumu atzina par prettiesisku, norādot, ka pilsētu mēri ir pārkāpuši savas pilnvaras. Aizliegums "nelikumīgi pārkāpa pamatbrīvības", paziņoja tiesa, piebilstot, ka pilsētu vadītāji var ierobežot brīvības tikai tādā gadījumā, ja ir "apstiprinoši riski" sabiedriskajai drošībai, kā neesot bijis burkini gadījumā. Galēji labējās partijas Nacionālā fronte līdere Marina Lepena tiesas spriedumu raksturoja kā "acīmredzami nožēlojamu" un aicināja parlamentu balsot par burkini aizliegumu, lai "aizsargātu sievietes, sekulārismu un mūsu dzīvesveidu".
Pieaugot Francijas sabiedrības nepatikai pret ārējām reliģijas izpausmēm, varētu šķist, ka samazinās to ticīgo skaits, kas apģērbā vai aksesuāros apliecina savu paļāvību uz Dievu. Patiesībā notiek pretējais. Organizācija Reliģijas darbavietā observatorija un darba tirgus izpētes uzņēmums Randstad Institute septembrī publicēja ikgadēju pētījumu, kurā noskaidrojies, ka 65% strādājošo pamanījuši reliģijas klātbūtni savā darbavietā, vēsta TheLocal.fr. Tas ir ievērojams kāpums, salīdzinot ar pagājušo gadu, kad šādu atbildi sniedza 50% aptaujāto strādājošo. 21% vadītāju apgalvoja, ka ir sastapušies ar darbiniekiem, kas nēsā reliģiskus simbolus, 18 procentu saņēmuši no darbiniekiem lūgumu piešķirt brīvdienas reliģisku apsvērumu dēļ, un 8 procenti manījuši cilvēkus, kas pārtraukumā skaitot lūgšanas.
Vairākumā gadījumu publiska ticības apliecināšana gan nav traucējusi darbam, tomēr deviņi procenti respondentu (2014. gadā – 6 procenti) apgalvoja, ka reliģija ir izraisījusi konfliktus starp kolēģiem. Visbiežākais strīdu iemesls bijuši vīrieši, kuri ticības dēļ atteikušies strādāt sieviešu pakļautībā. Bijuši arī gadījumi, ka ticīgie atteikušies strādāt kopā ar cilvēkiem, kas nepraktizē viņu reliģiju.
"Franči kļūst arvien netolerantāki pret reliģiskām izpausmēm kopējā telpā, piemēram, ielās, pludmalēs un sabiedriskajos laukumos," uzskata prestižās augstskolas École Pratique des Hautes Études eksperts laïcité un reliģiskajos jautājumos Žans Pols Vilems. "Tas liek reliģiskajām grupām – vienalga, vai tie būtu protestanti, jūdaisti vai musulmaņi, – reaģēt un vēl vairāk apliecināt savu identitāti sabiedriskās vietās."
Bailes no islāma
XX gadsimta sākumā, kad Francijas sabiedrību veidoja gandrīz vai tikai kristieši, sekulārisma mērķis bija aizsargāt laicīgo varu no katoļu baznīcas ietekmes. Mūsdienās Francijas sabiedrība ir daudz neviendabīgāka, un par valsts otru lielāko reliģiju ir kļuvis islāms, ko daudzi franči uzskata par draudu laïcité, tāpēc tā aizstāvības vārdā pēdējos gados ir ieviesti vairāki musulmaņu simbolu aizliegumi.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!