69. Kannu kinofestivāls tika atklāts trešdienas vakarā ar mūžam vitālā amerikāņu režisora Vudija Allena jauno filmu Kafejnīcu sabiedrība/Cafe Society, un tas ir tikai pirmais ieraksts Kannu festivāla vienpadsmit dienu (11.–22. maijs) garajā dienasgrāmatā. Kannu festivāla vērienu, mērogu un nozīmi droši vien līdz sirds trīsām, pa īstam un līdz galam spēj izjust tikai kino piederīgie – tuvāk un tālāk stāvošie. Šī festivāla nozīme uz katra "Kannām pieskaitītā ", šajā festivālā apbalvotā, kinorežisora dzīvi ir neatgriezeniska, vēlme tur nokļūt – nerimstoša, konkurence – mežonīga. Piemēram, šogad uz Kannu festivāla īsmetrāžas filmu konkursa 10 vietām pretendēja vairāk nekā 5000 filmu – prātam neaptverams daudzums, konkurence 500 vienību uz vietu! Un tas ir konkurss, kuru "snobiski" Kannu hierarhijā var dēvēt pat par marginālu...
Spozme un filmas
Kannu festivāla atskaņas – sarkanā paklāja rituālu, kleitu un briljantu eksponēšanas spēles ir globālas – un visa šī greznā kņada palīdz popularizēt arī izcilas filmas. Ar Kannu kleitām un sarkanajām kāpnēm, kas ved uz Festivāla pili, būs pilni visi pasaules mediji. Vēl vairāk – jau ir pilni. Tāpat kā ar nerimstošo Vudiju Allenu, kas Kannu festivāla atklāšanas ceremonijai piešķīris leģendas dvesmu. Galu galā Vudijs Allens savos 80 gados ir viens no unikālākajiem pasaules kinoautoriem – amerikānis, kura narcistiskā un rafinētā humora ietonētās filmas, komēdijas, veido amerikāņu kinoklasiku kopš XX gs. 60.–70. gadu mijas.
Laiks iet, bet mīlestība pret Vudiju Allenu XXI gs. tikai pieņemas spēkā – viņam ir piedoti sīki un lielāki grēki, un publika Allena filmas skatās un bauda. Kur gan viņš, līdz matu galiem ņujorkietis, kurš teju visas savas agrīnās filmas kādreiz veidoja par Ņujorku, nav klimtis pēdējos piecpadsmit gados – viņš ir filmējis Eiropas pilsētās, tad atkal atgriezies ASV un tagad ar Cafe Society nonācis arī Holivudas vidē. Tieši tur arī notiek filmas Cafe Society darbība – XX gs. 30. gadu Holivudā. Galvenais varonis ir puisis no Bruklinas Ņujorkā, kurš nonācis šovbiznesa megapolē un ļaujas daiļavas valdzinājumam – puisi tēlo Džesijs Eizenbergs, kurš populārajā filmā par Facebook tapšanu Sociālais tīkls/The Social Network spēlēja Marku Cukenbergu. Savukārt daiļavu – Kristena Sjuarte, kuras jaunības grēku ar vampīrsāgu Krēsla/Twilight jau notušējis pat Francijā saņemtais labākās aktrises Cēzars – par filmu Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014). Tādi likteņa pavērsieni. Protams, arī Stjuarte lieliski piestāvēs Kannu festivāla atklāšanas rituālam, turklāt uzkavēsies te krietni ilgāk nekā Vudijs Allens. Stjuarti gaida vēl viens sarkanais paklājs – vēl viena Kannu konkursa filmas pirmizrāde. Tā ir filma Privātais iepirkšanās speciālists/Personal Shopper, kurā viņai ir galvenā loma. Šo filmu veidojis pazīstamais franču režisors Olivjē Asajass, kura iepriekšējā sadarbība ar Stjuarti viņai atnesa jau pieminēto Cēzaru.
Klasiķi skriešanas sacensībās
Vudijs, rakaris, to var atļauties! Atbraukt uz Kannām, nosmelt grandiozu publicitāti, atraktīvi depresīvi pajokot ar žurnālistiem un likties mierā. Allenam kā klasiķim piedalīšanās "zirgu skriešanas sacīkstēs" – Kannu festivāla konkursā – nebūt nav nepieciešama, kaut Kannu publicitāti viņš prot novērtēt un izmantot. Taču ir klasiķi, kuri, par spīti visam – arī savam statusam –, ir gatavi sacensībai.
Pirms pāris nedēļām, kad tika publiskota Kannu festivāla konkursa programma, daudzu kinopazinēju sirdis sāka pukstēt straujāk – kādi uzvārdi! Kādi autori! Lielākā daļa no 21 konkursa filmas režisoriem nav tikai vārds un uzvārds festivāla programmā, bet gan dzīva, sena un ne tik sena kinovēsture. Turklāt dažs labs no viņiem Kannās atgriežas pēc ilgākas pauzes. Piemēram, Pedro Almodovars – dižais spānis, kura filmas Viss par manu māti/All About My Mother (1999), Runā ar viņu/ Talk to Her (2002), arī Atgriezties/Volver (2006) satricināja Kannu festivālu gadsimtu mijā. Almodovars ir režisors, kura filmu vizuālais krāšņums, temperaments, kiča un augstās drāmas apvienojums ir ļāvis viņam kļūt par vienu no pasaulē pazīstamākajiem spāņu kultūras pārstāvjiem, turklāt arī aktrise Penelope Krusa par savu starptautisko karjeru var pateikties Almodovara filmām. Šogad viņš ir klāt ar savu jauno filmu Džuljeta/Julieta. Kā daudzas Almodovara filmas, arī šī solās būt līdz kaulam "sieviešu filma" – spēcīgas sievietes vienmēr bijušas teju visu režisora filmu galvenās varones.
Pirms turpinu uzskaitīt klasiķus un viņu filmas – Kannu konkursantes –, jāieskicē, kā tad vispār filmas nokļūst Kannu kinofestivāla programmā. Pirmkārt, Kannas nav nekāds Expo vai kāds Tautas saimniecības sasniegumu izstādei līdzīgs pasākums, kurā katra valsts ir aicināta prezentēties, uzcelt savu paviljonu vai iesniegt savu filmu.
Tas ir, iesniegt filmas visu tautu un valstu filmu veidotājiem nav liegts (ui, tas arī tiek darīts!), tikai ar to arī parasti šie sapņi par pēkšņo lielo slavu beidzas. Galvenās Kannu festivāla programmas – konkursa programma – un "otrais konkurss" Īpašais skatiens (Certain Regard) tiek programmētas ārkārtīgi rūpīgi. Gala lēmumu pieņēmēji ir būtībā daži cilvēki – festivāla direkcija, kam ir savi, īpašie kritēriji. Ir gan vēl arī citas – sīkākas – programmas, kurās iesprukušie parasti šo faktu izkliedz maksimāli skaļi, izžmiedzot visu no publicitātes potenciāla, ko nodrošina Kannas.
Jā, Kannu festivāls ir tā unikālā platforma un vieta, kurā Holivudas blokbasteru režisors, arī klasiķis, var piespriest balvu radikālai franču filmai – kā tas notika ar Stīvenu Spīlbergu, kura vadītā žūrija apbalvoja filmu par divu meiteņu attiecībām Adeles dzīve. Zils ir vissiltākā krāsa (2013). Jā, tā ir retā vieta uz planētas Zemes, kurā krustojas Holivudas megabiznesa haizivis, kuru mērķis ir peļņa un vēlreiz peļņa, un Eiropas kinoautori, kuri strādā pēc absolūti citiem principiem, uzskatot filmu par mākslas darbu un autora pašizpausmi, nevis tikai un vienīgi uz peļņu orientētu produktu.
Visu Ditas Rietumas rakstu Kannu klasiķu klubiņš lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!