Kā liecina Stokholmas Starptautiskā miera pētniecības institūta (SIPRI) pēdējās publiski pieejamās aplēses, šā gada sākumā deviņu pasaules valstu rīcībā atradās "aptuveni" 14 935 kodollādiņi – gan stratēģiskie, gan taktiskie. No tiem ap 4150 tika uzskatīti par izvērstiem jeb operatīvajā bruņojumā esošiem – uzstādītiem uz raķetēm vai lidmašīnām.
Jāpiebilst, ka kopējais kodollādiņu skaits gada laikā bija samazinājies par nepilniem pieciem simtiem vienību – 2016. gada pirmajā pusē šis rādītājs bija 15 395 kodollādiņi. Taču gandrīz viss samazinājums notika uz ASV un Krievijas kodolarsenālu rēķina, galvenokārt pateicoties kopš 2011. gada spēkā esošajam līgumam New START (Strategic Arms Reduction Treaty) par stratēģisko uzbrukuma ieroču skaita samazināšanu.
Lielākais kodolieroču arsenāls ir Krievijas rīcībā. Atbilstīgi SIPRI aprēķiniem Maskavas rokās atrodas septiņi tūkstoši kodolgalviņu, no kurām 1,95 tūkstoši ir izvērstas, bet 2,35 tūkstoši izvietotas noliktavās un pieejamas izvēršanai. Pārējie kodollādiņi pamatā ir novecojuši, un oficiāli tiek uzskatīts, ka tie gaida savu kārtu uz utilizēšanu, lai gan tas neizslēdz iespēju šos lādiņus viegli atjaunot operatīvajā bruņojumā.
Otrajā vietā šajā sarakstā pašsaprotami atrodas ASV ar 6,8 tūkstošiem kodollādiņu, no kuriem 1,8 tūkstoši ir izvērsti, bet 2,2 tūkstoši – noliktavās. Kaut cik nozīmīgas nevienlīdzības starp abu kodollielvalstu arsenāliem nav, jo ar katru no tiem pietiek daudzkārtējai (aplēses atšķiras, pamatā atrodoties 20 līdz 25 reižu robežās) ne tikai potenciālā pretinieka, bet arī visa dzīvā uz Zemes iznīcināšanai.
Pat šis fakts gan netraucē abām lielvalstīm, it īpaši pēdējā laikā, ar aizdomām skatīties vienai uz otru, vienlaikus veicot pasākumus savu kodolarsenālu modernizēšanai. Krievijas kodolarsenāla modernizēšana ir daļa no visas nu jau nepilnu desmitgadi pilnā spēkā ritošās bruņoto spēku pārapbruņošanas un modernizācijas programmas, bet ASV nupat paziņoja, ka laika posmā līdz 2026. gadam kodolarsenāla modernizēšanai plāno iztērēt 400 miljardus dolāru. Tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam šim mērķim paredzētie tēriņi var sasniegt līdz triljonam dolāru. Cik lieli ir Krievijas tēriņi, nav zināms – šie dati ir slepeni. Turklāt Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa specifika (de facto tas strādā plānveida ekonomikas režīmā) padara salīdzināšanu nekorektu.
Savstarpējā neuzticība arī liek abām lielvalstīm censties iegūt sev kādas priekšrocības esošo līgumu ietvaros. Viens no zināmākajiem domstarpību objektiem ir strīdi par norakstīto kaujas galviņu ieroču plutonija likteni. Lai gan vienošanās paredz tā pārstrādi, kuras rezultātā plutonijs vairāk nebūtu izmantojams kodolieročos, ASV tā arī nav uzbūvējušas savu plutonija pārstrādes rūpnīcu un to apglabā speciālās šahtās. Krievija to uzskata par vienošanās pārkāpšanu, pamatoti apgalvojot, ka plutonija pārvešana uz šahtām nenozīmē utilizēšanu, jo plutonijs nav padarīts nederīgs izmantošanai. Šī iemesla dēļ Maskava savukārt nesteidzas ar savu novecojušo kaujas kodolgalviņu utilizēšanu, rezultātā abas puses aizvien biežāk vaino viena otru starptautisko līgumu pārkāpšanā, agresīvos nodomos utt.
Interesanti, ka trešo vietu to valstu sarakstā, kurām ir lielākais kodolarsenāls, ieņem nevis Ķīna, kā tas parasti tiek uzskatīts, bet gan Francija, kuras rīcībā ir 300 kodolgalviņu, no kurām 280 ir izvērstas, bet 10 atrodas noliktavās. Vēl vienas Eiropas lielvalsts Lielbritānijas rīcībā ir 215 kodolgalviņu – 120 izvērstas un 95 noliktavās. Arī šīs abas valstis modernizē savu kodolarsenālu – Francija plāno līdz 2035. gadam iegūt jaunākās paaudzes kodolzemūdeni, spējīgu nest ballistiskās raķetes, bet Lielbritānijas parlaments pagājušajā gadā nobalsoja par zemūdeņu, kas aprīkotas ar ballistiskajām kodolraķetēm Trident, modernizēšanu.
Savukārt attiecībā uz Ziemeļkoreju SIPRI uzskata, ka tās kodolarsenāls varētu būt 10 līdz 20 lādiņu. Vienlaikus visas oficiālās kodolvalstis kategoriski atsakās atzīt Ziemeļkorejas kā kodolvalsts statusu, galvenokārt tāpēc, ka tas nozīmētu arī atzīt, ka, neraugoties uz visiem centieniem nodrošināt kodolieroču neizplatīšanos, būtībā jebkurš savdabīgs režīms var iemantot starptautisku leģitimitāti, ja vien spēj iegūt savā rīcībā pietiekamu kodolarsenālu. Attiecīgi, ja Ziemeļkorejas kā kodolvalsts statuss tiks atzīts oficiāli, bet kodolprogrammas dēļ pret to izvērstās sankcijas pārtrauktas, šim piemēram nekavējoties atradīsies sekotāji, turklāt pēdējo ierobežošana kļūs ļoti strīdīga jau pastāvoša precedenta dēļ. Tiesa, pašu kodolieroču esamības faktu tā atzīšana vai neatzīšana nekādi nemaina.
Visu rakstu lasiet 22.septembra žurnālā SestDiena!
fakts