Kurš stāsies pretī Trampam?

Ar priekšvēlēšanām (šajā gadījumā kokusiem jeb priekšvēlēšanu sapulcēm) Aiovas pavalstī ASV 3. februārī sākās cīņa par to, kurš no abu vadošo partiju – republikāņu un demokrātu – politiķiem iegūs tiesības pretendēt uz ASV prezidenta un arī viceprezidenta krēslu šā gada 3. novembrī gaidāmajās vēlēšanās. Šajā reizē galvenā uzmanība, protams, ir vērsta uz demokrātiem, jo nav gandrīz nekādu šaubu, ka republikāņu kandidāti būs pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps un viceprezidents Maikls Penss.

Prezidents favorīta lomā

Šā brīža iekšpolitiskā situācija pašās ASV ir labvēlīga Trampam, kurš vismaz pašreiz ir acīmredzams priekšvēlēšanu cīņas favorīts. Amerikāņi tradicionāli mēdz atbalstīt esošo prezidentu ievēlēšanu uz atkārtotu termiņu, un šo paradumu var mainīt tikai vai nu atklātas neveiksmes prezidentūras laikā, vai arī kāda trešā kandidāta iejaukšanās. Pēdējie šādi "neveiksminieki" bija Džimijs Kārters, kura kandidēšana uz otru termiņu ASV prezidenta amatā 1980. gadā tiek uzskatīta par pašu neveiksmīgāko ASV vēsturē (Kārters spēja iegūt vairākuma vēlētāju atbalstu tikai sešās pavalstīs un Kolumbijas apgabalā), kā arī Džordžs Bušs vecākais, kura citādi prognozējamo atkārtoto uzvaru vēlēšanās 1992. gadā izjauca Teksasas multimiljardiera Rosa Pero kandidēšana.

Jāatgādina, ka Pero vēlēšanās piedalījās kā neatkarīgais kandidāts, piedāvājot programmu, kas bija ļoti līdzīga vēlākajai Trampa programmai (šā iemesla dēļ Tramps nereti tiek dēvēts arī par Pero idejisko mantinieku), un saņēma 18,9% no visu vēlētāju balsīm jeb 19,7 miljonu vēlētāju atbalstu, lai gan nevienu no elektoru balsīm tā arī neizcīnīja. Gandrīz visas šīs balsis tika atņemtas Džordžam Bušam vecākajam, un rezultātā par vēlēšanu uzvarētāju kļuva demokrātu kandidāts Bills Klintons, kuru atbalstīja tikai 43% (44,9 miljoni) vēlētāju. Vienlaikus šis samērā pieticīgais atbalsts netraucēja Klintonam iegūt 370 (kopumā no 538) elektoru balsīm, jo ASV šajā ziņā ar retiem izņēmumiem darbojas princips, ka uzvarētājs (lielāko vēlētāju atbalstu saņēmušais kandidāts neatkarīgi no saņemto balsu daļas) iegūst visu, bet zaudētājs vai zaudētāji – neko.

ASV prezidentu vēlē tieši elektoru kolēģija, kuras locekļi tiek deleģēti no katras pavalsts atbilstoši to iedzīvotāju skaitam (katras pavalsts elektoru skaits sakrīt ar pavalsts pārstāvju skaitu ASV Kongresā), un tieši šis princips 2016. gadā ļāva uzvarēt arī Trampam, kurš visas valsts mērogā ieguva mazāk balsu nekā demokrātu kandidāte Hilarija Klintone. (Tramps saņēma gandrīz par trim miljoniem balsu mazāk nekā viņa konkurente – 62,98 miljoni (46,1%) pret 65,83 miljoniem (48,2%) –, tomēr nodrošināja sev lielāku elektoru kolēģijas locekļu atbalstu – 306 pret 232.) Īpaši vērts atzīmēt, ka septiņi no kolēģijas locekļiem beigās nobalsoja pretēji savam mandātam, turklāt atbalstīt Trampu atteicās divi, bet Klintoni – pieci no viņiem. Neviena no šīm balsīm gan netika atdota par labu galvenajam politiskajam pretiniekam, bet gan dažādiem vēlēšanu pēdējā kārtā nekandidējošiem politiķiem. Rezultātā Tramps saņēma 304, bet Klintone – 227 elektoru balsis. Šāda situācija bija iespējama tāpēc, ka daudzās ASV pavalstīs nav paredzētas nekādas soda sankcijas par "nepareizu" balsojumu elektoru kolēģijā.

ASV gan ik pa brīdim izskan aicinājumi šo sistēmu mainīt, pārejot uz tiešām prezidenta vēlēšanām, un arī šoreiz šādu ideju virza atsevišķi demokrātu kandidāti, tomēr visi šādi aicinājumi vienmēr sastopas ar ārkārtīgi spēcīgu pavalstu pretestību. Tās sistēmas iespējamo mainīšanu uzskata par savu konstitucionālo tiesību ierobežošanu. Jebkurā gadījumā – pat ja šādas pārmaiņas kādreiz arī tiks apstiprinātas, tās nekādi neietekmēs šā gada nogalē gaidāmo vēlēšanu norisi. Turklāt šā brīža aptaujas sola Trampam uzvaru pēc visiem rādītājiem – gan pēc vēlētāju balsu, gan elektoru balsu skaita. Kāpēc? Ar ASV ekonomiku viss ir kārtībā (vai vismaz pagaidām ir kārtībā), bet tieši ekonomika ir faktors, kas visvairāk ietekmē amerikāņu vēlētājus. Tāpat Tramps ir veiksmīgi atvairījis visas pret sevi vērstās apsūdzības, kā arī spējis saliedēt Republikāņu partiju, tamdēļ neviena viņam balsis atņemt spējīga trešā kandidāta parādīšanās pie horizonta nav gaidāma. Jau tikai ar šiem faktoriem ir vairāk nekā pietiekami atkārtotai ievēlēšanai.

Sanderss, Baidens, Būtedžidžs

Savukārt demokrātu situācija krasi atšķiras, lai gan partijas pārstāvji, protams, cenšas to noliegt. Vairākums pretendentu uz nomināciju prezidenta amatam pārstāv dažādas vēlētāju grupas, turklāt atšķirības ir tik ievērojamas, ka vismaz daļa kāda viena kandidāta atbalstītāju pat uzvaras pār Trampu vārdā nav gatavi atbalstīt viņa oponentus. Spilgts piemērs šajā ziņā ir viens no galvenajiem pretendentiem uz nomināciju no Demokrātu partijas, 78 gadus vecais senators no Vērmontas pavalsts Bērnijs Sanderss. Viņš pats sevi dēvē par "demokrātisko sociālistu" un ir slavens ar savu, tiesa gan, paseno, izteikumu, ka PSRS bija nepareizais sociālisms, bet amerikāņi ir spējīgi uzcelt pareizo sociālismu. Atšķirībā no Eiropas, kur Sanderss tiktu ieskaitīts mēreni kreisos politiķos, ASV viņš tiek uzskatīts par gluži vai komunistu, bet iespēja, ka viņš varētu kļūt par prezidenta amata kandidātu no partijas rindām, izraisa atklātu nepatiku demokrātu vadības vidū. Demokrātu galvenie sponsori nāk no Volstrīta, bet tieši finanšu kapitālisti ir viens no visvairāk iecienītajiem Sandersa uzbrukumu mērķiem.