Vienā no Turcijas galvaspilsētas Ankaras lidostām 1. augustā notika cietumnieku apmaiņa. Tās ietvaros apmainīti kopumā 26 cietumnieki no ASV, Vācijas, Polijas, Slovēnijas, Norvēģijas, Baltkrievijas un Krievijas. Tikai astoņi no viņiem bija rietumvalstu pilsoņi vai cilvēki ar Krievijas un kādas rietumvalsts pasi, visi pārējie – Krievijas pilsoņi.
Šo apmaiņu, kuru par ļoti vērienīgu varētu saukt arī aukstā kara gados, abas galvenās tajā iesaistītās valstis – ASV un Krievija – dēvē katra par savu diplomātisko panākumu. Kā izdevās panākt šo vienošanos, un kas bija galvenie tās slēdzēji?
PUBLISKO VIENLAICĪGI
Pirmās ziņas par iespējamo cietumnieku apmaiņu (bieži dēvētu arī par Krievijas cietumnieku apmaiņu) plašsaziņas līdzekļos parādījās trīs dienas iepriekš, pirms tā notika, – 29. jūlijā. Tiesa, tikai baumu un minējumu līmenī, visbiežāk atsaucoties uz atsevišķu vispirms Krievijā, bet pēc tam arī ASV ieslodzījuma vietās esošu attiecīgi otras puses pilsoņu advokātu paziņojumiem, ka viņi nevar sazināties ar saviem klientiem, kuri "pazuduši" no ieslodzījuma vietām nezināmā virzienā. Par vēl vienu cēloni šādas informācijas izplatībai kļuva ziņa, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko apžēlojis Vācijas pilsoni Riko Krīgeru, kuram šīs valsts tiesa 6. jūnijā piesprieda nāvessodu (Krīgers tika apcietināts pērn oktobrī dzelzceļa stacijas uzspridzināšanas mēģinājuma laikā).
Oficiāli par apmaiņu tika paziņots tikai brīdī, kad tā jau bija sākusies, un vēlāk noskaidrojās: lai arī virkne ietekmīgu plašsaziņas līdzekļu par apmaiņu uzzinājuši agrāk, pastāvējusi vienošanās ar varasiestādēm par konkrētu laiku, kad informācija tiek publiskota oficiāli.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!