Meklē populisma avotu

Lielbritānijas iedzīvotāju lēmums par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) un Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu ir visbiežāk minētie piemēri populisma un nacionālisma paisumam Rietumos. Akadēmiskās aprindas un politikas vērotāji min daudzus iemeslus šim fenomenam, bet nereti kā būtiskākais faktors tiek piesaukta 2008. gada globālā finanšu krīze, kas skāra lielu skaitu valstu un apgrieza kājām gaisā miljoniem cilvēku dzīvi.

Joprojām ir valstis un to iedzīvotāji, kas nav pilnībā atguvušies no krīzes. Ilgstošas ekonomiskās problēmas un nevienlīdzības pieaugums daudzos vēlētājos ir sējis dziļu nepatiku pret tradicionālajām politiskajām partijām un vairojis simpātijas pret politiķiem, kas sola labāku dzīvi, ja tiks patriekta valdošā elite. Tomēr izskan arī viedokļi, ka pašreizējais populistu uzvaras gājiens neizriet tikai no globālās finanšu krīzes.

Lai runātu par populistiem, jāmēģina saprast, kas slēpjas zem šī diezgan izplūdušā apzīmējuma. Politisko ideju pētnieki uzsver, ka nav universālas populisma definīcijas, kas ļautu aptvert visus populistus, raksta izdevums The Atlantic. Tas ir tāpēc, ka populisms parasti runā par nelielu daļu no politiskās dienaskārtības jautājumiem, apgalvo Džordžijas Universitātes profesors Kass Mude. Tādas ideoloģijas kā fašisms noformulē skaidru nostāju par to, kā būtu jāvada politiskie, ekonomiskie un sociālie procesi. Savukārt populisti to nespēj. Parasti viņi vēlas padzīt valdošo eliti, bet nepasaka, kādi lēmumi būtu jāpieņem un kāda politika jāīsteno pēc tam. Tāpēc populisms tiek sajūgts ar galēji labējām un galēji kreisām ideoloģijām, piemēram, nacionālismu un sociālismu.

"Populisti ir šķeltnieki, nevis saliedētāji," uzskata populisma pētnieks Mude. Viņaprāt, populisti sadala sabiedrību "divās viendabīgās un pretējās grupās: tikumīgā tauta ir vienā pusē un korumpētā elite otrā", un apgalvo, ka viņus vada "tautas griba". Politologi rietumvalstis sauc par liberālajām demokrātijām, kas ir balstītas plurālismā jeb idejā, ka sabiedrība sastāv no dažādām grupām ar atšķirīgām interesēm un vērtībām un visas šīs grupas ir leģitīmas. Mude norāda, ka populisti nav plurālisti, jo par leģitīmu uzskata tikai vienu grupu – to, ko viņi dēvē par tautu. Ar to parasti netiek domāti visi iedzīvotāji, bet tikai tie, kas atbalsta populistus. Piemēram, bijušais Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs Naidžels Farādžs britu lēmumu pamest Eiropas Savienību nodēvēja par īstenās tautas uzvaru, neraugoties uz to, ka 48% vēlētāju atbalstīja valsts palikšanu Savienībā. "Tādējādi Farādžs apšaubīja šo cilvēku piederību politiskajai kopienai," uzskata Prinstonas Universitātes profesors Jans Verners Millers.