Francijā kopš pagājušā gada novembra turpinās tā dēvētie dzelteno vestu protesti pret Valsts prezidenta Emanuela Makrona īstenoto politiku, savukārt Venecuēlā 21. janvārī sākās vērienīgas protesta akcijas, kuru dalībnieki prasa šīs Dienvidamerikas valsts prezidenta Nikolasa Maduro atkāpšanos no amata. XXI gadsimtā šiem abiem patlaban aktuālajiem līdzīgi nevardarbīgi masu protesti, kuru dalībnieki prasa vai nu valsts līdera atkāpšanos un kopējā politiskā kursa maiņu, vai arī kādu būtisku lēmumu pieņemšanu vai atcelšanu, notiek visos pasaules reģionos un ar gluži vai apskaužamu regularitāti. Tie jau pat iedēvēti par krāsainajām revolūcijām.
Viss sākās ar buldozeru
Pats termins "krāsainās revolūcijas" ir samērā jauns un apritē parādījās tikai šā gadsimta sākumā, kad cits pēc cita norisinājās vairāki ļoti līdzīgi ilgstoši masu protesti, galvenokārt bijušajās PSRS valstīs. Visas šīs protesta akcijas vienoja tas, ka to kodolu veido galvenokārt jaunākās paaudzes cilvēki, kas prasa esošo režīmu nomaiņu, jo uzskata tos par nedemokrātiskiem. Protestu dalībniekiem gandrīz vienmēr ir kāda spilgta savējo atpazīšanas zīme, un no tā arī apzīmējums "krāsainās revolūcijas".
Tāpat vienmēr tiek uzsvērta šo akciju un demonstrāciju nevardarbīgā forma, un par protestu dalībnieku rokasgrāmatām kļuvuši amerikāņu pētnieka Džīna Šārpa darbi par nevardarbīgās pretošanās metodēm.
Par šajā sarakstā pirmo krāsaino revolūciju tradicionāli pieņemts uzskatīt 2000. gada oktobrī notikušo protestu Dienvidslāvijā jeb tā dēvēto buldozeru revolūciju. Šīs (tolaik vēl pastāvošās) valsts prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā neviens no kandidātiem oficiāli neieguva vairākumu, tomēr protestu dalībnieki uzskatīja, ka opozīcijas pārstāvis Vojislavs
Koštuņica ir uzvarējis, un prasīja viņa atzīšanu par vēlēšanu uzvarētāju. Par šo protestu simbolu kļuva buldozers, kuru akcijas dalībnieki izmantoja valsts centrālās televīzijas ēkas ieņemšanai. Beidzās buldozeru revolūcija ar jau pieminētās televīzijas un valsts parlamenta ieņemšanu, kā arī prezidenta Slobodana Miloševiča atkāpšanos no amata.
Pēc tam sekoja 2003. gada novembra rožu revolūcija Gruzijā, kas beidzās ar prezidenta Eduarda Ševardnadzes demisiju un Mihaila Saakašvili nākšanu pie varas. 2004. gadā notika oranžā revolūcija Ukrainā, bet 2005. gadā tulpju revolūcija Kirgizstānā. Jāatzīmē – tās visas noslēdzās ar protestētājiem vēlamu iznākumu.
Pēc līdzīga algoritma 2006. gada martā tika mēģināts apstrīdēt arī Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātus, kur izcēlās rudzupuķu revolūcija. Tomēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ar nemierniekiem neceremonējās, un revolūcija, kas mazā dalībnieku skaita dēļ gan vairāk līdzinājās nelielam dumpim, beidzās, tā īsti nemaz nesākusies, – valsts galvaspilsētā Minskā revolucionāru saorganizētā telšu pilsētiņa tika likvidēta, bet aktīvisti apcietināti.
Taču aptuveni šajā laikā krāsainās revolūcijas arī sāka savu uzvaras gājienu visā pasaulē. 2005. gada sākumā Libānā norisinājās tā dēvētā ciedru revolūcija, kuras dalībnieki prasīja Sīrijas armijas izvešanu no valsts teritorijas un vairāku prosīrisko politiķu atkāpšanos no amatiem. Pēdējie savus posteņus lielākoties gan saglabāja, tomēr Sīrijas armija no Libānas tika izvesta.
Gadu vēlāk jau zemeslodes otrā pusē, Meksikā, risinājās kaktusu revolūcija, kuras dalībnieki apšaubīja konservatīvā kandidāta Felipes Kalderona uzvaru Valsts prezidenta vēlēšanās. Šie protesti gan noslēdzās bez rezultātiem, un Kalderons stājās Meksikas prezidenta amatā.
Pasaulē plašāk zināma – galvenokārt gan budistu mūku aktīvās līdzdalības dēļ – ir 2007. gada safrāna revolūcija Mjanmā (Birmā), kas sākās pēc valsts militārās vadības lēmuma ievērojami paaugstināt degvielas un dabasgāzes cenas. Lai arī protesti ar spēka palīdzību tika apspiesti, valstī pēc tam tika veiktas vairākas būtiskas reformas.
Vairāk neveiksmju
Kopumā ik gadu pasaulē izceļas vismaz divas līdz trīs šādas krāsainās revolūcijas vai vērienīgas un ilgas protesta akcijas, kuras vismaz daļa analītiķu un pētnieku pieskaita pie krāsainajām revolūcijām. Ar panākumiem gan vainagojas nebūt ne visas no tām, un arī "uzvaru" iznākums bieži vien nepavisam nav tāds, kādu vēlējušies protestu dalībnieki.
Izvirzītos mērķus neizdevās sasniegt nedz 2009. gada zaļajai revolūcijai Irānā, nedz vairāk par pusotru gadu ilgušajai balto lentīšu revolūcijai Krievijā (oficiāli šīs protesta akcijas ilga no 2011. gada decembra līdz 2013. gada jūnijam), nedz pavisam īsajai 2011. gada jasmīnu revolūcijai Ķīnā. Tiesa, jau trīs gadus vēlāk Ķīnas pārziņā esošajā Honkongā sākās pret Pekinas plāniem pastiprināt kontroli pār šo teritoriju vērstā lietussargu revolūcija. Tās dēļ iecerētās likumdošanas izmaiņas beigu beigās tā arī netika apstiprinātas.
Par krāsaino revolūciju neveiksmes stāstu tiek uzskatīts tā dēvētais Arābu pavasaris. Par šo protesta akciju rezultātu uzreiz vairākās arābu valstīs galvenokārt kļuva nevis pagrieziens demokrātijas virzienā, bet gan radikālā islāma strauja izplatība. Tā rezultātā, piemēram, Lībija de facto ir beigusi pastāvēt kā valsts, bet Sīrija un Jemena ir iestigušas asiņainos pilsoņu karos. Nestabilāka situācija kļuvusi arī Ēģiptē un Tunisijā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Mulla
kremļa dzimtcilvēki
nedienas fakenews