Pēdējais dumpinieks

Džons Sidnijs Makeins III bija ilggadējs ASV senators no Arizonas pavalsts un pats zināmākais no amerikāņu tā dēvētajiem vanagiem (militārā spēka vai tā draudu lietošanas piekritēji valsts interešu aizstāvībai). Makeina vizītkarte visas viņa politiskās karjeras laikā bija radikāla nostāja pret Savienoto Valstu oponentiem un pretiniekiem, it īpaši Krieviju, kā arī atbalsts valsts bruņotajiem spēkiem. Turklāt senators Makeins savā nostājā vienmēr bija konsekvents, politiskajai konjunktūrai līdzi to nemainīja un bija slavens ar to, ka savu uzskatu dēļ bija gatavs nostāties pat pret paša pārstāvēto Republikāņu partiju.

Džons Sidnijs Makeins III nāca pasaulē 1936. gada 29. augustā ASV Jūras kara spēku Koko Solo bāzē Panamas kanāla zonā, kuru tolaik kontrolēja Savienotās Valstis. Gan viņa tēvs, gan vectēvs bija ASV Jūras kara spēku četru zvaigžņu admirālis, turklāt vectēvs joprojām ir leģendāra persona ASV kara flotes vēsturē. Ņemot vērā šo faktu, šķiet tikai loģiski, ka arī tobrīd jaunākais Makeins izvēlējās militāru karjeru un 1958. gadā absolvēja ASV Jūras kara flotes akadēmiju Anapolisā (Merilendas pavalstī). Savu zīmogu gan atstāja piederība pie tā dēvētās zelta jaunatnes – Makeins neizcēlās ar centību un sekmju ziņā izrādījās tikai piektais no beigām savā kursā.

No 1958. līdz 1981. gadam Makeins dienēja ASV Jūras kara spēkos kā klāja aviācijas pilots, pa vidu piecus ar pusi gadus pavadot arī tā dēvēto vjetkongiešu gūstā. Drīz pēc tam, kad ASV 1965. gadā sāka atklāti iejaukties Vjetnamas konfliktā, uz turieni tika nosūtīts arī majors Makeins. Vjetnamas karš viņam izvērsās neveiksmīgs. Vispirms Makeins gandrīz gāja bojā ugunsgrēkā, kas 1967. gada jūlijā izcēlās uz ASV aviācijas bāzes kuģa Forrestal, bet tā paša gada oktobrī viņa lidmašīna virs Hanojas tika notriekta ar padomju ražojuma raķeti Dvina. Makeins gan izdzīvoja, taču nonāca gūstā un guva smagu muguras traumu, kuras sekas bija jūtamas līdz pat viņa mūža beigām. Taču viņa krišana gūstā tika nofilmēta, tas padarīja Makeinu par medijos pazīstamu personību.

Informācija par Makeina gūsta laiku ir pretrunīga. Vjetkongieši, protams, ātri saprata, kas ir nonācis viņu rokās (Makeina tēvs tobrīd bija ASV Klusā okeāna flotes virspavēlnieks), un tiek uzskatīts, ka, cerot pie izdevības samainīt vērtīgo gūstekni, viņam tika nodrošināti atbilstoši apstākļi. Pats Makeins demonstrēja raksturu, atsakoties tikties ar amerikāņu pretkara organizāciju pārstāvjiem vai žurnālistiem no izdevumiem, kuri neatbalstīja karadarbību Vjetnamā. Tāpat Makeins atteicās no iespējas tikt apmainītam, paziņojot, ka vispirms jāatbrīvo tie amerikāņu karavīri, kas krituši gūstā pirms viņa. Līdz ar to viņš tika atbrīvots tikai 1973. gadā – pēc tam kad tika parakstīta Parīzes vienošanās starp ASV un Vjetnamu.

Gūsta laikā Makeins zaudēja 26 kilogramus svara un nosirmoja, vēlāk viņš arī apgalvoja, ka ticis spīdzināts, tomēr atklājis vjetkongiešiem tikai to informāciju, kādu atklāt ļāvis reglaments.

Par to, ka Makeins sirgst ar vienu no pašām smagākajām un iznīcinošākajām vēža formām – galvas smadzeņu vēzi –, kļuva zināms pagājušā gada jūlijā. Tobrīd politiķim tika prognozēts vēl apmēram gads dzīves. Makeins šo ziņu uzņēma ar nenoliedzamu pašcieņu, cīnījās ar slimību līdz pēdējam brīdim un tikai pavisam neilgi pirms nāves paziņoja, ka pārtrauc cīņu. Visu šo laiku, neraugoties uz slimību, viņš arī aktīvi turpināja darboties politikā, īpašu uzmanību veltot likumprojektam par sankcijām pret Krieviju.

Jebkurā gadījumā pēc Džona Makeina nāves nedz ASV Republikāņu partija, nedz Savienoto Valstu ārpolitika nebūs tāda kā līdz šim. Kā to noformulējis izdevums Politico, Makeins bija "pēdējais dumpinieks" – pēc viņa nāves Vašingtonā vairs nav palicis neviens viņam līdzvērtīgs un patiesi neatkarīgs politiķis.